Lai noskaidrotu Aleksandra Dauges publikācijas nozīmi pedagoģijas izpratnē un attīstībā, sākotnēji ir jāizanalizē jēdziena būtība, ko A. Dauge savā darbā liedz saviem lasītājiem. Tātad jēdzienam „pedagoģija” ir divas nozīmes:
1. zinātne par audzināšanu, mācīšanu, izglītību;
2. mācīšana, audzināšana.
Savukārt publikācijā pieminētais, „pedagoģijai” pievienotais koncepts „kultūra” nozīmē visu, ko cilvēku sabiedrība radījusi ar cilvēku fizisko un garīgo darbu, atšķirībā no dabas parādībām; šaurākā nozīmē – cilvēku garīgās dzīves un sociālās uzvedības normu sfēra.
Vai šajā apcerējumā vārdu salikums „pedagoģiskā kultūra” jāsaprot kā audzināšanas ētiskās metodes? Kāpēc ētiskās? Tādēļ, ka kultūra ir uzvedības normu kopums, un, kā zināms, kultūrai jābūt atbilstošai ētiskam raksturam. Vai arī varam šo jēdzienu izprast, kā pedagogam pareizi jāpasniedz, lai izglītotu un audzinātu personu par tikumīgu? Arī pats autors uzsver, ka „pedagoģiskā kultūra stāv augstu tur, kur sabiedrībā attīstīta gaume, izpratne un izjūta īstām pedagoģiskām vērtībām”. Šajā citātā viennozīmīgi saskatām tikumības nozīmi, kā arī ētiskuma klātbūtni, kas vijas cauri publikācijā atklātai domai.
„Pedagoģiskās kultūras” skanīgums un lasītāju piesaistīšanai nepieciešamā noslēpumainība rada cilvēkos interesi par šī darba iepazīšanu ar mērķi noskaidrot, kas tad īsti ir pedagoģiskā kultūra, taču diemžēl autors, izmantodams skaistus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus un pārspīlēdams minētā vārdu salikuma aprakstu, aizmirst nodefinēt, kas, viņaprāt, ir tas, kā dēļ tapis šis darbs un kādam mērķim tas vispār radīts.
Autors, atainodams pilnvērtīgu pedagoģijas darbinieku, kā arī citu zinātņu pārstāvjus, uzsver, ka tam jābūt „nomodā, jāsargā savas idejas tīrība”. Bet vai domas tīrību spējam saglabāt mūsdienu sabiedrībā, kurā iepazīstam arvien vairāk kultūru, kuru uztverē ir citas metodas, kas ātrāk sasniedz vēlamo audzināšanas rezultātu? Par mīkstinošu apstākli šajā gadījumā var kalpot fakts, ka publikācija tapusi 1920. gadā, tomēr, apskatot šo A. Dauges dzīves posmu detalizētāk, jāuzdod jautājums: kā gan autors, strādādāms dažādās vidēs (Tērbatā, Varšavā), nav zaudējis savu domas skaidrību, ideju tīrību?
…
