Krišjānis Barons ir viens no ievērojamākiem latviešu folkloras vācējiem un kārtotājiem. Skolas gaitas viņš sāka Dobelē, pēc tam mācījās Ventspils elementārskolā un Jelgavas ģimnāzijā. K. Barons studēja Tērbatas universitātē. Viņa dzīves saturs bija tautas izglītošanas sekmēšana. Savu mūžu K. Barons veltīja latviešu folkloras vākšanai un sakārtošanai. “Latvju dainās” viņš redzēja tikumisko pamatu jaunatnes audzināšanā. Katram cilvēkam jācīnās par savas dzīves mērķiem. Tas prasa noteiktu personības izveidi, zināšanu, darba prasmju un iemaņu apgūšanu, attieksmju veidošanu. Audzināšana jāsāk no mazotnes, bērni jāradina pārvarēt grūtības. Darba tikums, pēc viņa domām, ir svarīgākā cilvēka vērtība. Bērni jāmāca vērot un domāt, analizēt redzēto. Dzīves jēgas izpratni viņš saistīja ar kalpošanu tautai. K. Barons rakstīja: ”Es vēlējos, lai latvju tauta kā tāda nostātos līdzās vācu un citām tautām.”[4,229-230] Viņa ieguldījums latviešu folklorā ir nenovērtējams. No tautas dziesmām latvieši ir smēlušies vairākas pedagoģiskās idejas. Tautas pedagoģija mūsu bērniem māca darba tikumus, spēju priecāties par saviem panākumiem. Tautas dziesmas sniedz bērniem pirmās mācības rātnībā un tikumos, attīsta viņa prātu, izskaidro dažādas parādības.
Lasot K. Barona darbu “Bērnu audzināšana, kopšana un mācība” saskatu vairākas pedagoģijas idejas, kuras ir arī aktuālas mūsdienās. Tautas mutvārdu daiļradē ietverti ētiskie ideāli, kas norāda arī audzināšanas mērķus un pedagoģiskās idejas. K. Barons vienādi vērtēja kā garīgo, tā fizisko darbu. …