Tā nav nedz grāmata, nedz kāds Jāņa Cimzes (turpm. J. C.) raksts, kuru lasīju. Tie ir pavisam vienkārši viņa izteikumi par skolu, skolotājiem, par viņu darbu. Bet ar tik daudz vērtīgām atziņām, ka būtu grēks tās nepieminēt, īpaši, ja tas attiecas uz pedagoģiju.
Lasot viņa atziņas un izteikumus, likās, ka J. C. ir īsts skolas patriots, ka visu savu mūžu viņš ir veltījis skolas dzīves pilnveidošanai. Par to man lika domāt tikai trīs vārdi: „Skolotājam jādzīvo skolai.” [1,77] Varbūt tas tā bija, bet varbūt arī nē. Tik labi viņa dzīvi nepārzinu. Pieturos tikai pie atziņām. Un, runājot par šo, man prātā nāk kāds lielisks piemērs no manas dzīves. Vidusskolā man bija angļu valodas skolotāja, kura atbilst iepriekš izteiktajam citātam. Kad mēs (skolēni) viņai prasījām, kāpēc viņa strādā skolā par tik zemu atalgojumu, ja var iet kaut kur citur, viņa atbildēja, ka skola ir visa viņas dzīve, viņai patīkot katru dienu celties, lai kādam kaut ko jaunu iemācītu. Manuprāt, ka šī skolotāja tik tiešām „dzīvo skolai”.…