Noskatoties Albēra Kamī izrādi „Kaligula”, radās pārdomas par dzīvi 37.-41.g, kad Romā valdīja jauneklīgs imperators Gajs Cēzars Kaligula. Man šī izrāde patika, jo tā balstīta uz vēsturiskiem notikumiem. Tajā tēlotas patiešām nozīmīgas problēmas, kādas ir arī mūsdienas- psihiska nestabilitāte, vardarbība, ļaunums, cietsirdība.
Izrādes laikā bija ļoti daudz un dažādi notikumi, kas virzīja darbību. Manuprāt, spilgtākais notikums ir Kaligulas slimība, pēc kuras viņš kļuva psihiski nelīdzsvarots, kurš arī visvairāk virzīja darbību. Kaligula pēc slimības kļuva ļoti vardarbīgs, viņš varēja ieiet baznīcā, kur notiek augstmaņu kāzas un izvarot līgavu un līgavaini, dažkārt arī izkropļojot, kas spilgti tika parādīts izrādes laikā ar mūziku, horeogrāfiju un tērpiem. Manuprāt, daiļdarba autora valoda ir bagāta. Man uztveri atviegloja tieši mūzika, tērpi un rekvizīti, jo, piemēram, kāda augstmaņa dēlu nogalināja un pagatavoja kā cūkas cepeti, pasniedza viņam kā gardu maltīti. Lai gan tā bija noeļļota vaska figūra, tomēr tas izskatījās tik dabiski. Es nepiekrītu Anda viedoklim „Manī radīja izbrīnu izrādes daļa, kurā kādam vīram spieda ēst viņa dēlu, kurš bija nogalināts un izcepts.…