Stāsts, neskatoties uz savu vienkāršību, spēj aizkustināt līdz sirds dziļumiem – tajā attēlotas gan diezgan oriģinālas kungu – saimnieku attiecības, gan attiecības ģimenē, gan cilvēka iekšējā un ārējā cīņa turpat vai ar pašu nelabo.
„Andriksonā” attēlots stipri idealizēts baronlielskungs, kurš cenšas būt pret sev padotiem laipns, taisnīgs un saprotošs. Esmu pietiekoši daudz lasījusi stāstus un romānus, kuros aprakstītas kungu – padoto attiecības, lai varētu izsvērt, ka šis kungs jau nu patiesi pozitīvi attēlots. Kad Andriksons atnāk pie baronlielskunga ar savu bēdu stāstu, viņš, to uzklausīdams, ne vien nenoskaišas „līdz baltajām pelītēm”, kā tas citu atoru darbos raksturīgs, bet pat cenšas problēmu ar koku nociršanu diplomātiski atrisināt: „Ko šis cilvēks darīja? Vai viņam bij tik aprobežots zemnieka prāts, ka tas sava tēva sen zudušās un noilgušās tiesības vēl turēja par dzīvām un priekš sevis derīgām?…