Ar Raudupu apprecējusies aprēķina dēļ- mantas un bagātības viņam netrūkst. Vīra bērēs “..atraitne ar sagrauzto sirdi apklāj vaigu ar baltu lakatiņu- lai neviens neredzētu, ka viņai nav asaru, ko noslaucīt. ..”. Arī attieksme pret pašas dēlu Matīsu nešķiet mīlestības pilna, kas atklājas, kad tēva bērēs Matīss sauc Kārli, nevis ļauj mātei sevi mierināt:
“Kur Kārlis?” viņš (Matīss) prasa. “Lai Kārlis nāk!”
Māte viņu grib apmierināt un dod tam saldumus. “Es tavu saldumu negribu; ej nost, lai nāk Kārlis!” bērns gražodamies saka.
Raudupiete, braucot mājās no bērēm vienos ratos ar Kārli, nešķiet pārāk noskumusi par vīra nāvi- “.. viņa runā drusku vairāk un drusku jautrāk, nekā tas atraitnei ar bēdu sagrauztu sirdi pienākas.”, viņa runā par to “..ka Raudups bij bijis vecs, slimīgs vīrs un ka viņai bij gājis grūti diezgan viņu kopjot. ..” Raudupiete it kā netīšām atgādina Kārlim, ka viņš ir vienīgais Raudupa krustdēls un ka Raudupiete vēl nav pat trīsdesmit piecus gadus veca, viņa visu laiku cenšas runāt tikai par sevi un Kārli, ar tādām domām, ka varētu precēt Kārli.…