Raudupiete, manuprāt, ir viens no interesantākajiem tēliem, ko R. Blaumanis ir radījis. Pirmkārt, tas ir viens no retajiem negatīvajiem tēliem, kas pie tam ir arī galvenais tēls. Otrkārt, tas ir sarežģīts tēls dažu iemeslu dēļ, kam pievērsīšos vēlāk. Mani šis tēls piesaistīja tieši sava negatīvā rakstura dēļ un tā, kā autors to atklāj, kā arī tādēļ, ka šis tēls savā egoismā spēj upurēt. Manuprāt, šis tēls ir nevien vismūsdienīgākais, bet arī viscilvēciskākais.
Tātad Raudupiete. Sieviete, kas sava labuma dēļ spējusi atdod dēlu pie tam vēl to nenožēlot un turpināt slīgt savā pārliecībā, ka ir atbrīvojusies no kaut kā kropla. Vismaz tā apgalvo Rūdolfs Blaumanis.
Kopš pirmā vārda par Raudupieti autors to ir nostadījis kā negatīvo tēlu uz ko norāda teikums: ‘Un atraitne ar sagrauzto sirdi apklāj vaigu ar baltu lakatiņu - lai neviens neredzētu, ka viņai nav asaru, ko noslaucīt.’ Tātad Raudupiete nav aprecējusi vīru mīlestības dēļ, bet gan tiekusies pēc viņa naudas, šāds ievada teikums neko labu neliecina par Raudupieti un nostāda viņu kā negatīvo tēlu jau no paša sākuma, neļaujot lasītājam pašam izlemt par galvenā tēla raksturu. Autors neļauj pat tik daudz kā svārstīties lasītājam par pirmā iespaida pareizību vai nepareizību, kas gan nenozīmē, ka novele būtu nepilnīga. Vārdi ‘ar sagrauzto sirdi’ norāda arī uz nelielu ironijas devu attiecībā uz tēlu. Pilnīgi svādāk lasītājs attiektos pret šo tēlu tad, ja pirmā iepazīstināšana ar Raudupieti sāktos ar, piemēram, viņas rūpēm par mirstošo vīru, taču nav manā varā mainīt to, kas ir uzrakstīts apmēram pirms simts gadiem un nāksies samierināties ar negatīvu attēlojumu. Teikums: ‘Viņa runā drusku vairāk un drusku jautrāk, nekā tas atraitnei ar sagrauztu sirdi pienākas.’ Arī norāda uz Raudupietes vienaldzību pret savu vīru, bet tikai tādēļ, ka tajā atrodama piezīme: ‘atraitnei ar sagrauztu sirdi pienākas’. Netiek piebilsts, ka varbūt atraitne ir nedaudz nervoza vai ar kadu slimību, ka tik ātri runā. Viņa ir atraitne līdz ar to, tai nav tiesību runat tik daudz un tik ātri. Šeit parādās stereotipu pielietojums no kuriem nav brīvs pat ne R. Blaumanis.
Vēl viena negatīva īpašība – Raudupiete atļaujas dzert vīnu, kas, domājams, nav atļauts sievietei šajā laika: ‘Raudupiete ielej arī sev vienu glāzi’. Tātad, viss norāda uz to kāda nejauka būtne ir Raudupiete. Vēl vairak to pastiprina teikums: ‘Raudupiete danco ar Kārli - un uz tikko aizmesta kapa mēneša stari auž sudrabotu šķidrautu... ’ Tikko Raudupiete atļaujas dejot, tūlīt tiek piesaukts tikko mirušā vīra kaps. Manuprāt, tas ir ļoti veikmīgs pretstatu teikums, kas īpaši uzsver neadekvāto atraitnes rīcību un, ja pieņemam, ka viņa ir pie pilna prāta, atliek tikai saprast, ka Raudupiete nav no tām kārtīgajām sievietēm un pat tāda, kas nespēj noslēp savas kaislības, slikta aktrise, jo viņai taču pienāktos vismaz notēlot atraitni. Domāju, neviens lasītājs nešaubās pēc šiem tiešajiem norādījumiem, ka tēls ir nepatīkams.
…