Cilvēks gāja pa kādu no Latvijas pilsētām . Bija vasarīga novakare, kad pēkšņi no aizmugures atskanēja lamuvārdi. Sekoja sitiens, sāpes un pazemojums. Slimnīcas ārsti uz cilvēka tumšās ādas saskaitīja daudzus sasitumus, kas ātri dzija. Dvēsele nedzija. Tā nebija pirmā reize, kad Latvijas pilsētā cilvēks ar tumšo ādu bija klausījies pret sevi vērstu izsmieklu un draudus.
Tā notiek regulāri. Gaišā dienas laikā cilvēku pilnā ielā Latvijā kādu atkal piekauj ādas krāsas dēļ. Tas nav kautiņš dzērumā, huligānisms vai kas tamlīdzīgs. Tas ir brutāls uzbrukums tev par to, ka esi tāds pats kā otrs, tikai mazliet citādu ādas krāsu.
Mūsu likumi atbilst civilizētas liberāldemokrātiskas valsts kritērijiem. Mūsu izglītības sistēma māca iejūtību pret līdzcilvēkiem. Latvijā ir drīzāk sadzīves vai ikdienas rasisms.
Rasismu var definēt kā līdzcilvēku aizspriedumainu vērtēšanu, balstoties uz šī cilvēka kolektīvo piederību. Rasisms ir cieši saistīts ar tādu sociālo parādību kā ksenofobiju, proti, no rasistiskiem vērtējumiem izrietošu naidīgu attieksmi pret konkrētu cilvēku. Manuprāt, Latvijas sabiedrībā līdz šim ir bijis pieņemts uzskatīt, ka Latvijā rasisma nav. Šādi uzskati tika balstīti vismaz uz diviem iemesliem.…