Vienmēr, skatoties labu teātra izrādi vai filmu, esmu apbrīnojusi aktieru spēju iejusties lomā un izdzīvot to tā, it kā aktieris būtu patiešām pats tēls un dzīvotu viņa dzīvi. Bet kā kāds pazīstams cilvēks ir teicis: „Dzīve ir kā milzīga skatuve un mēs kā aktieri, kuri uz tās spēlē”. Šis apgalvojums, manuprāt, ir zināms mums visiem, bet cik daudzi par to aizdomājas. Man šķiet, ka ikviens cilvēks kaut reizi ir iedomājies sevi citā „ādā”, nav svarīgi vai kāda populāra vai vienkārši pazīstama cilvēka, vai pat grāmatu varoņa tēlā, bet gandrīz droši varu apgalvot, ka tā tas ir. Visvairāk cilvēku dzīves spēlei, protams, ir pievērsušies rakstnieki un domātāji, kas apcerējuši dažādu cilvēku iejušanos dažādās lomās un tēlos. Cik daudz romānu un filmu vien nav par dvīņu mainīšanos vietām un iejušanos otra dvīņa tēlā, pat dzīvojot otra dzīvi. Un ne tikai, ir arī citi piemēri pat no dzīves, kad kāds cilvēks iejūtas otra lomā, piemēram, joprojām ir šaubas vai Hitlers patiešām ir gājis bojā pakaroties, jo viņām bijis vairāki dubultnieki, kas bijuši identiski viņam un varēja viņu aizstāt, kad vajadzēja.1 Un tādi dubultnieki ir bijuši ne vienam vien vēsturiski ietekmīgam cilvēkam. Un šādi mainot savu dzīvesveidu un iejūtoties cita cilvēka ādā, mainās arī pildāmās lomas. Bet arī sociologiem un psihologiem ir savs skatījums uz cilvēku un viņa spēlētajām lomām. Šoreiz pievērsīšos Ralfa Lintona Lomu teorijai, kas paskatās uz cilvēku savstarpējo rīcību atkarībā no lomām kādas viņi pilda. …