Itin viss Raiņa dzejoļos bija pirmreizējs: jauns pasaules uzskats, jauns tikumisko problēmu risinājums, mīlas lirika, neparasts, cilvēka dvēseles bagātības izgaismojums. Jauna, tvirta, īpatnēji rainiska dzejas valoda. Taču rodas jautājums: vai būtiski ir mainījusies cilvēka apziņa, darbība mūsdienās? Jūs teiksiet, ka cilvēks ir gājis tālu uz priekšu, izaudzis garīgi. Protams, nekas jau nestāv uz vietas, tikai cilvēka būtība patiesībā paliek tā pati. Cilvēku vēl arvien nodarbina mūžības problēmas: dzīvība un nāve, mīla un naids, vientulība un sāpes, garīgā spēka un izaugsmes avoti.
Lasot Raini, nepamet sajūta, ka viņš jau tajos tālajos divdesmitajos gados ir paredzējis Latvijas un latviešu tautas nākotni. Latviešu tauta pārdzīvojusi dažādas valdības, dažādas kundzības, bet nav iznīcināta. 1991. gadā pavērās pilnīgi jauna, tīra lappuse mūsu vēstures grāmatā. Bijām vienoti visā Baltijā: Latvija, Lietuva, Igaunija:
“Tapusi lielāka tēvija mana,
Mana, mana,- mirdz dzīvākām krāsām,
Sadodas rokas ar savām māsām...”
(J.Rainis “Mirkļa ainas”)
Šai vēstures lappusei vajadzēja būt gaišai. Vajadzēja sākt pilnīgi citu dzīvi.…