Raiņa luga “Indulis un Ārija” ir jaunības traģēdija. Traģēdija tādēļ, ka cieš divi cilvēki, kurus šķir veselas tautas un jaunības traģēdija tādēļ, ka abi ir jauni un ka tā abiem, iespējams, ir pirmā kvēlā iemīlēšanās.
“Tu vācu klaidone, es latvju virsaitis,
Starp mūsu tautām mūža naids ir likts,
Kā staigni purvi, meži, upes, klintis,
Kas mūsu zemes šķir, ko nevar pārkāpt.”
Manuprāt, lugā paralēli tiek risinātas trīs lielas problēmas. Viena ir nesaskaņas radniecīgo cilšu – leišu un kūru starpā, otra – karš ar vāciem un trešā – mīlestība Induļa un Ārijas starpā, kura nav iespējama tautu nesaskaņu dēļ. Protams, daļēji šī problēma pastāv arī mūsdienās. Par piemēru varu pieminēt politisko karu starp Latviju un Krieviju un tā sekas, kuras ir novērojamas Latvijas sabiedrībā. Praktiski neiespējami ir veidot attiecības ar krievu tautības meiteni, ja viņa visu laiku dzīvo krievu sabiedrībā. Savādāk ir, ja latvietis dzīvo krievu sabiedrībā, bet tādi ir tikai atsevišķi gadījumi.
Saskaņā ar vēstures stundās mācīto, darbības laiks varētu būt 13., 14. gadsimts, jo tie bija gadsimti, kad Vācu bruņniecība pakļāva “pagāniskās” zemes – vispirms Livoniju un tad Lietuvas valsti. Ja gribam būt ļoti precīzi – tad Mintauts ir lietuviešu valdnieka Mindauga prototips dzīvē un šī persona dzīvoja tieši 13. gs. sākumā.
Pēc lugas izlasīšanas, secināju, ka autors mudina cilvēkus izvērtēt lietas, kas notiek apkārt un nešaubīgi noteikt primāro, svarīgāko dzīvē. Šaubas pie nekā laba nenoved. Svārstīšanās tikai lieki patērē laiku un šo laiku prot izmantot citi spēki.
Rainis savā darbā izmanto daudz salīdzinājumu, kas pastiprina kādas personības īpašības vai arī simboliski norāda, kāds ir konkrētais cilvēks un kādas ir tā funkcijas. Piemēram, Indulis par sevi saka: “Esmu vilks no vilkulauka”.
…
