Dzejoļu krājumu „Gals un sākums” (1912) Rainis ir veltījis proletariātam – pamatšķirai, kas iziet „cilvēci un sauli gūt”. Dzejnieks grib darīt bagātāku proletariāta domu un jūtu pasauli, lai tas gūtu uzvaru lielajā cīņā ar sociālismu. Grāmatas virsraksts izsaka atziņu, ka viena attīstības posma gals ir jauna attīstības posma sākums. Apakšvirsrakstā dzejoļu krājums tiek nosaukts par „viena rituma ziemas dziesmu”, jo, pēc Raiņa vārdiem, „grāmatā ir tik konsekvents pesimisms, aizvests līdz pašam galam, kur tas lūst”. Dzejoļu cikli apzīmēti ar epigrāfiem (epigrāfs – tas pats, kas moto), kuros atkārtojas vārds „ritu”. Ar to Rainis izsaka visa esošā nemitīgo kustību, pārmaiņu, attīstību, kurai ir pakļauts arī cilvēks:
„Es ritu, ritu,
Ņemot un dodt topu par citu –
Vēl ritu.”
Šajā krājumā ir daudz dabas dzejoļu. Daba gan „nespēj būt draugs”, bet dabas klēpī dvēsele atspirgst, kļūst lielāka un dziļāka. Dabas dzejoļi bieži vien pauž dzejnieka sāpes, kam ir sakars ar revolūcijas sagrāvi un viņa paša – emigranta likteni.
Mīlestības dzejoļu ciklā pausta doma, ka mīla spēj it visu veikt, jo tā atraisa spēku. Idilliskajā dzejolī „Pļāvēja diendusa” mīlestība tiek nosaukta par otru sauli:
„Kas kait man negulēt zālē?
Man divas saulītes mirdz –
Tā viena debess tālē,
Tā otra – tava sirds.”
Pēc Raiņa atzinuma, pats galvenais cilvēka dzīvē tomēr ir darbs. Kaut arī piedzīvojis sakāvi un vilšanos, Raiņa liriskais varonis lielā spēka apziņā saka:
„Rats visu drupās un putekļos mala –
Es celšu no gala.”
(„Balss un atbalss”)
Darbs ir arī neizsmeļams prieka avots („Darbs un prieks”).
Savukārt ikvienam cilvēkam ir jādzīvo aktivitātes, darba un cīņu pilna dzīve. Par to Rainis raksta šādus vārdus:
„Droši meties ļaužu drūzmā,
Darbojies un cīnies plūsmā!
Grūd un dzen un topi dzīts,
Dzīvā dzīvē apgrozīts!”
(„Dzīvā dzīve”)
…