Tātad, ja kopumā vērtē, kādas būtu radošas personības un psihologa kopīgās iezīmes, tad diezgan droši varētu apgalvot, ka psihologa radošuma iezīmes un radošums kā tāds varētu būt noderīgs un efektīvs tieši komunikācijā ar klientu, ko psihologs konsultē, kā arī radošums, iespējams, uzlabotu konsultēšanas specifiku darbā ar nemotivētiem klientiem. Šī problēma – darbs ar nemotivētiem klientiem, ir ļoti aktuāla psihologu vidū, kā arī ir pozitīvi tas, ka psihologi iziet ārpus “rāmjiem” līdz ar to meklējot tiešām radošas iespējas kā uzrunāt nemotivētus klientus un iesaistīt viņus konsultēšanas procesā, lai klients patiesi arī pats piedalītos – meklētu problēmas risinājumu un cēloņus. Protams, paši psihologi bieži vien nonāk dilemmā, kur tad ir tā robeža, kur šo radošumu ir iespējams efektīvi pielietot, bet kur ir tā robeža, kur būtu jāizmanto kompetence un zināšanas konsultējot klientu, līdz ar to arī rodas jautājums par to, vai psihologs var justies brīvs un brīvi izklāstīt savas idejas un domas, strādājot ar klientu – brīvība idejās, domās kā viena no galvenajām radošuma pazīmēm. Tad šī varētu būt tā psihologa kā radošas personības pretruna, ka psihologam konsultēšanas laikā, izvērtējot atšķirīgo darba specifiku, ir jābūt ētiskam un kompotentam palīdzēt klientam pašam rast problēmrisinājumu, nevis izteikt radošas un interesantas idejas no psihologa puses – kā jau tika noskaidrots, tas vairāk izpaužas psihoterapeita darbā ar klientu, kur ir jāpieiet radoši arī nestandarta situācijās. …
