Latvijai 30. gados bija labvēlīgi apstākļi ekonomiskajam uzplaukumam. Būdama agrāra valsts, tā saprātīgi vadīja zemkopības lietas, izveidoja tūkstošiem zemnieku saimniecību, kuras ķērās pie pašaizliedzīga darba. Nostiprinājās tiesības uz ražošanas līdzekļiem un privāto īpašumu, darba ražošanas attiecības atbilda sabiedriskajām attiecībām. Valstī attīstījās lopkopība un piena saimniecība. Arī rūpnieciskā ražošana nestāvēja uz vietas. Attīstījās kokapstrāde, papīra ražošana, būvmateriālu ķīmiskā rūpniecība. Vairāk nekā tūkstoš muižu zemes izdalīja zemniekiem, paralēli attīstījās lauksaimniecības mašīnu ražošana, izveidojās koplietošanas stacijas. Aizdevumi tika doti zemniekiem uz izdevīgiem noteikumiem. Tas viss sastādīja Latvijas valsts eksportu 30. gadu beigās.
1938 .-1939. gads - Latvija ar piena un sviesta ražošanu uz vienu iedzīvotāju apsteidza Dāniju un Beļģiju ierindojoties pirmajā vietā šīs produkcijas eksportā Eiropā.
30. gados Latvijas zemnieki apgādāja iedzīvotājus ar lauksaimniecības produktiem un vēl eksportēja tos uz ārzemēm.
Lielā Tēvijas kara un boļševiku okupācijas laikā Latvija tika nopostīta līdz pamatiem, tas bija iemesls kādēļ Latvijas straujā augšupeja apstājās. Pēc kara sākās otrā komunistu okupācija, kas ienesa savas korekcijas tautas dzīvē, ekonomikā, kultūrā un izglītībā.
Privātais īpašums pārvērtās par valsts un sabiedrisko īpašumu uz ražošanas līdzekļiem, izmainījās arī cilvēku sabiedriskās attiecības un domāšana. Un teiciens „mans būs mans” vairs nepastāvēja. Dzīve gāja uz priekšu lielās Padomju Savienības paspārnē, tā bija noteicēja pār latviešu tautas likteni. …
