Ar Lielo tautu staigāšanu, jeb Migrācijas periodu vēsturnieku vidū saprot masveida cilvēku migrāciju Eiropā, kā arī daļēji Āzijā un Ziemeļāfrikā aptuveni starp 300.g un 700.g. Tas aptver vēstures laika posmu no Romas impērijas sabrukuma līdz agrīno viduslaiku sākumam.
Intensīvā daudzu tautu un cilšu migrācija dažu gadsimtu laika bija pilnībā izmainījusi Eiropas subkontinenta etnisko ainu pēc Romas impērijas sabrukuma. Kopumā to piemeklēja seši lielākie migrācijas viļņi, kamēr subkontinenta etniskā struktūra vairāk vai mazāk nostiprinājās. Trīs viļņi, tātad apmēram puse, bija nomadi. Tie bija huņņi, maģāri un mongoļi. Viens no šiem viļņiem bija vikingi, kuri bija jūras braucēji, laupītāji un tirgotāji. Divi citi viļņi bija mauri un turki. Pēdējie bija islāma karotāji — islāma reliģijas un tradīciju izplatītāji. Bez šiem imigrācijas viļņiem, kas būtiski ietekmēja vēlāko Eiropas etnisko struktūru, pastāvēja arī mazākas migrācijas devas. To skaitā avāri,bulgāri un hazāri, kas šo etnisko struktūru vairāk vai mazāk koriģēja.
V-IX gs. jau var runāt par atsevišķu, savstarpēji radniecīgu maztautu pastāvēšanu (kurši, žemaiši, skalvji, augštaiši, lietuvji, sudavi, jeb jatvingi, zemgaļi, sēļi).…