“Pasauli... valda īpašums.”
Kas tad ir privātīpašums? Lūk šī grāmata man priekšā ir mans privātīpašums, tāpat arī krekls man mugurā ir mans privātīpašums. Bet biežāk ar vārdu “privātīpašums” tiek saprasts nekustamais īpašums: ēkas, pilis, būdiņas. Tātad stabila, nekustama lieta, vērtība. Par to tad arī runā Džona Golsvertija (John Galsworthy) darba “Forsaitu teika” (The Forsyte Saga) pirmā daļa “Privātīpašnieks”. Bet arī privātīpašuma nozīme laiku gaitā ir mainījusies. Pirmkārt jau senatnē, kad tam, kam piederēja zemes gabals, kas bija to apstrādājis, lienot līdumus, bija vara cilts vidū; varbūt arī plašāk. Viņš tika godināts, viņam uzticējās, viņš kļuva par cilts vadoni. Tālāk jau Forsaitu teikā aprakstītais laikmets, kad sabiedrības virsotnē atradās dzimtas ar savu īpašumu, kad īpašums kļuva par peļņas avotu un vienu no kapitālisma simboliem. Mūsdienās jau privātīpašums ir cilvēktiesību objekts, kā saka Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas 17. pants: “Katram cilvēkam ir tiesības uz īpašumu kā vienpersoniski, tā arī kopīgi ar citiem.” Gandrīz vai kā šur tur redzamajās plāksnītēs: PRIVĀTĪPAŠUMS - IEBRAUKT AIZLIEGTS.
Bet kam tad pieder privātīpašums? Tikai pēdējās desmitgades tas var piederēt katram vienam. Tā protams nav bijis vienmēr. Ieskatīsimies F. Engelsa grāmatā “Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās”. “...Parasti mājā valdīja sievietes, krājumi bija kopīgi ... ; bet slikti klājās tam nelaimīgajam vīram vai mīļākajam, kas bija pārāk slinks vai neveikls, lai sagādātu savu tiesu kopīgā krājumā.” “... viņš pat nedrīkstēja mēģināt pretoties; māja viņam kļuva par elli.” Tātad noteicošā loma privātīpašumā bija sievietei. Bet: “Mātes tiesību gāšana bija sieviešu dzimuma pasaulvēsturiska sakāve. Vīrs sagrāba valdības grožus arī mājās, un sieviete zaudēja savu cienījamo stāvokli, tika padarīta par kalponi...” Tā arī “Forsaitu teikā” privātīpašums ir dzimtas vīriešu padarīšana. Un ne tikai. Vai tad arī par mīlestību nemēdz runāt kā par īpašumu, vai zemapziņā mēs vienmēr pārvaram savas privātīpašnieciskās tieksmes uz savu mīļoto? “Forsaitu teika” ir spilgts piemērs tam kā dzimtas sievietes apzinās un cenšas iestāties pret savu stāvokli kā vīra privātīpašumam vai arī nekustamā īpašuma skaista dekorācija.
“Forsaitu teika” – kas ir kas un kā?
Par ko tad ir “Forsaitu teikas” 1. daļa? Darbība risinās 19. gadsimta beigās Anglijā. Forsaiti ir liela dzimta ar savu dzimtas īpašumu un vairākiem personīgajiem nekustamajiem īpašumiem. Visai ievērojama dzimta ar tiešām cienījamu stāvokli sabiedrībā un atzīstamiem nodarbošanās veidiem. Dzimtā ir vairāki un nozīmīgi brāļi un pavisam nenozīmīgas māsas. Katram brālim arī ir ģimene. Dzimtas galva: vecākais no brāļiem: Džolions. Galvenās darba personas: Džoliona dēls Džolions, viņa meita Džūna, tās līgavainis arhitekts Filips Bozinijs un vecā Džoliona brāļa Džeimsa dēls Soumss ar sievu Irēnu. Par ko tad ir šis darbs? Darbam ir divas privātīpašnieciskās puses. Pirmā: Soumsa lauku mājas celšana, otrā: Soumsa sievas mēģinājums izrauties no sava vīra privātīpašnieciskās mīlestības. Visprecīzāk Forsaitus apraksta pazudušais dēls jaunais Džolions: “Viņš [t.i. Forsaits – autora piezīme] zina, kas labs un kas drošs, un viņa raksturīgākā iezīme ir pieķeršanās īpašumam, vienalga vai tā būtu sieva, māja, nauda vai reputācija.”
…
