Apgaismības laikmeta filozofijas attīstību iezīmēja jauna jautājumu sfēras. Filozofi pievērsās jautājumiem par pareizo metodi, kas dotu droši ticamas un pamatotas zināšanas par pasauli. Dekarts bija pārliecināts, ka zinātnes un filozofijas attīstība viduslaikos kavēja pareizo metožu trūkums. Viņš uzskatīja, ka sasniegtie rezultāti būs tik labi, cik pareiza būs metode. Dekarta laikā sākas mācības par apziņu kā cilvēka iekšējo pasauli veidošanās etaps.
Jauno laiku filozofijā ir divi virzieni – empīriskā tradīcija, kas pareizo metodi meklēja vērojumos. Metodes uzdevums bija faktu savākšana un izskaidrošana. Empīristi izziņas pamatu saskata jutekliskajā pieredzē, patiesi ir tikai atsevišķi priekšmeti un fenomeni, kurus pareizs prāta lietojums var sakārtot un no tiem izdarīt induktīvus slēdzienus. Otra bija racionālā tradīcija, kas pareizo metodi meklēja prāta apvērsumos un analīzē, pie kuras piederēja arī Dekarts. Šī virziena pārstāvji pagalvo, ka ir iespēja no domāšanas principiem izzināt īstenības uzbūvi. Paraugs ir matemātikas metode izdarīt slēdzienus no nedaudzām drošām aksiomām. Līdz 18.gs.beigām filozofijā norisinājās cīņa starp empīrisko un racionālo. Šīs divas pieejas var uzskatīt kā filozofu mēģinājumus izprast zinātnes attīstību un atbildēt uz tās jautājumiem. Jautājumi bija ne tik daudz par jauniem novērojumiem, bet par esošo novērojumu precīzāku izpratni.
Dekartu sauc par šīs racionālās izziņas un modernās filozofijas tēvu. Šo nosaukumu viņš izpelnījās ar jaunu pieeju filozofijas jautājumiem. Dekarta uzskati par matemātikas un zinātnes jautājumiem noveda pie sholastisko tradīciju, kurās viņš bija audzināts, nolieguma.
Dekarts ir pazīstams tikpat labi kā prāta-ķermeņa problēmas tēvs. Viņš uzskatīja, ka dzīvās būtnes ir divu substanču savienojums – prāta un miesas – savienojums. Prāts ir apzinīgā jeb domājošā būtne, t.i. tas saprot, grib, jūt un iedomājas. Ķermenis ir priekšmets, kas ir paplašināts garumā, platumā un dziļumā. Prāts nav dalāms, bet ķermenis ir. Cilvēka prāts rada kustības ķermenī, kustinot mazu smadzeņu daļu. Kustības tajā smadzeņu daļā rada sajūtas un emocijas.
Ar šo uzskatu Dekarts aizstāvēja duālismu – uzskatu, ka esamība pēc sava rakstura ir divējāda. Viņš domāja, ka savu garīgo substanci ir iespējams izzināt dziļāk nekā materiālo, jo materiālās pasaules izzināšana ir saistīta ar maņu orgānu novērojumiem, kas var izrādīties kļūdaini.
Radās jautājums par divu atšķirīgu substanču savstarpēju iedarbību. Iedarbība bija it kā neapšaubāma. Kad izdomājam kustināt roku, mēs to darām. Un otrādi – fiziskas pārmaiņas liek mums domāt. Tātad jautājums ir par šo divu pasauļu savienošanos.
Pamatā Dekarts uzskatīja, ka prāts jeb dvēsele un ķermenis ir savienoti īpašā veidā, bet šīs īpašais savienības veids nav izskaidrojams. Dekarta piedāvātais variants bija, ka šī savienošanās notiek kādā īpašā smadzeņu dziedzerī, kur gars un ķermenis saskaras un pieļauj apzinātu darbību.
Savā darbā “Dvēseles kaislības” viņš apskata problēmu par to, vai garīgās lietas ir pēc savas dabas savādākas nekā ķermeniskās. Dekarts uzskatīja, ka cilvēka ķermeņa materiālie/fiziskie procesi ir izskaidrojami un procesi notiek paši par sevi. Bet dvēseles jeb garīgā dzīve notiek citādi. Dvēsele ir nemirstīga un tai ir savas spējas – jūtas, griba u.c.
…
