Pretrunas un to risinājumi izglītībā

Viena no pirmajām pretrunām ir tā, ka ir tā, ka izglītības paradigmas jau mainās, bet skolotāji, kas ir gados, nespēj mainīties un nespēj mainīties viņu domāšana. Ne visiem viegli ir izprotams Paulo Freizes teiktais: „Neviens nevienu neizglīto. Arī mēs paši sevi neizglītojam. Mēs izglītojam viens otru saziņā, dzīvojot šīs pasaules kontekstā”. Daudzi skolotāji uzskata, ka nekas labāks nevar būt kā autoratīvais mācīšanas stils. Viņi baidās eksperimentēt, jo tā „varot zaudēt klasē disciplīnu stundas laikā”, kad pasīvais skolēns nu beidzot var kļūt aktīvs. Arvien tiek sniegtas instrukcijas, postot jebkuru radošās dzirksts izpausmi. Viņi baidās pietuvināties skolēnam, jo mūsdienu skolēns daudzos jautājumos var būt zinošāks par gados vecāku skolotāju, piemēram, labāk pārvalda datoru, un zaudēt autoritāti. Daudzi skolotāji tai vietā, lai motivētu skolēnus uz panākumiem, ļautu brīvi izteikties, pārāk bieži akcentē uzmanību uz kļūdām, jo neizprot to, ka būtiskāks ir mācību process. Starp pedagogiem ir vāja sadarbība. Skolotājam jāklausās, jāvēro, jāpalīdz skolēnam orientēties, jāsniedz atbalsts, padomi, jāmotivē, jāuzmundrina, jāprovicē, jāuzdod jautājumi, nevis jāsniedz atbildes, jāpaver jauni horizonti, pašam jābūt kā paraugam. Skolotājiem būtu jāsaprot, ka šīs lomas ir svarīgākas kā stundas satura novadīšana. Pasaule mainās, tik skolā reāli ienāk daži jauni mācību priekšmeti un modernāki mācību līdzekļi, bet pārējais paliek vecais. Jāmainās izglītības metodiskajām nostādnēm. …