Prāts ir uzvarējis, un iesākas taisnības gadsimtenis.(1,51) Tā cerību pilns rakstīja Garlībs Merķelis pirms aptuveni 200 gadiem. Mēs, šodienas cilvēki, ceram, ka šādus vārdus varētu sacīt par mūsu laiku. Bet vai tā ir? Tāpat kā G. Merķelis 18. gs. beigās, 19. gs. sākumā apelēja pie pasaules vareno cilvēkmīlestības, arī mēs ikviens šodien ceram uz valstu vadītāju veselo saprātu.
Ko es vispār izjutu, bibliotēkā paņēmusi G. Merķeļa darbu „Latvieši”? Jāatzīstas, sākumā gaidīju, ka neizlasīšu tur nekā jauna. Mēs visi jau skolas solā esam dzirdējuši par to, kādu nozīmīgu vietu mūsu vēsturē ieņem šis darbs. Gandrīz visiem tas kaut kad ir bijis obligātās literatūras sarakstā, vieni to steigā izlasīja, citi izlīdzējās ar kaut kur sadabūtām anotācijām. Vairs pat neatceros, kā rīkojos es pati. Jebkurā gadījumā uzskatīju, ka pirms diviem gadu simteņiem dzīvojušais vācu tautības garīdznieks man vairs nevar pateikt nekā jauna.
Ak, vai- kāda briesmīga kļūda. Kaut kādā mērā tiešām varētu teikt- tur nebija nekā jauna, nekā neparasta. Tikai gluži citādā nozīmē, nekā es sākumā gaidīju. Varbūt vainīgs mans agrākais dzīves pieredzes trūkums, steiga, paviršība. Kā es varēju neredzēt, ka gandrīz ikviens Merķeļa rakstītais teikums vistiešākajā vārdā var tikt attiecināts uz mūsdienām. Jā, mums vairs nav dzimtbūšanas, pret kuras sekām tolaik cīnījās Merķelis. Mēs esam nogājuši pagaru loku un, liekas, esam atgriezušies tajā pašā vietā, lai sapņotu tos pašus sapņus, vainotu savas tautas apspiedējus, okupantus, cīnītos ar nesakārtotas izglītības sistēmas sekām, ar trūkumu, jā, arī ar tumsonību. Un pāri visam tāpat kā savulaik Merķelis atkal cerētu- jā, mūsu laiks beidzot ir tas, kad saprāts un humānisms svinēs savu uzvaru.
…
