Savstarpējās attiecības cilvēku vidū ir bijušas aktuālas jau kopš senatnes. Attiecību pamatā, protams, ir cilvēka psihe, kas katra cilvēka prātu nodarbinājusi vienmēr. Laikam ritot, ir mainījušies cilvēku viedokļi un uzskati, kā rezultātā ir radusies psiholoģija – zinātne par psihes darbības likumībām, attīstību un formām, cilvēku personības un rakstura īpatnībām un viņu savstarpējām attiecībām – ir kļuvusi par nozīmīgu zinātni pārējo zinātņu vidū.
Cilvēku attiecības vienmēr ir bijis neizsmeļams pētījumu avots. Pētīt cilvēkus, mēģināt izprast viņus, un visbeidzot izprast pašam sevi, ir ļoti grūts, taču atbildīgs darbs. Sevis pētīšana, izzināšana un audzināšana ir visgrūtākā. Kopumā cilvēki ir tik dažādi, bet katrs ir pa savam unikāls, ar to arī cilvēks ir interesants pētījuma objekts. Katram cilvēkam ir savas metodes, kā saskarsmes rezultātā panākt sev labvēlīgu rezultātu, taču ne vienmēr šīs metodes ir ētiskas. Ļoti svarīgi ir no mazotnes bērnam ieaudzināt tādas komunikatīvās īpašības un prasmes, kas ļauj veidot starp partneriem pozitīvas un produktīvas attiecības. Tas sākotnēji, kamēr bērns vēl ir mazs, ir vecāku nopelns un viņu pūliņi. Bērnam pieaugot, vecāku loma arvien sāk mazināties, un līdz ar to ir grūti cilvēku piespiest pilnveidoties un meklēt kaut kādus risinājumus, ja viņam nav iekšēju dzinuļu. Parasti šie dzinuļi parādās tad, kad cilvēks sastopas ar pirmajām grūtībām – konflikti ar tuvākajiem cilvēkiem, problēmas saskarsmē ar draugiem, darbabiedriem, atstumtības sajūta utt.…
