Postmodernais rūgtums
„Mūsdienu laika garam ir rūgtuma nianse,” tēlaini, bet trāpīgi izsakās Liotārs. Šis rūgtums izpaužas utopiskos vai reakcionāros uzskatos, bet noteikti ne tādā pozīcijā, kas spētu noteikti pavērt jaunas perspektīvas. Te parādās postmodernā cilvēka vilšanās. Modernismam raksturīga ticība vispārējam cilvēces progresam, uzskats, ka mākslas, tehnoloģiju, zinātnes attīstība nes labumu visai cilvēcei. Pēdējo laiku negatīvā vēstures pieredze liek mums vairāk uzmanības pievērst pretējai tendencei, regresa klātbūtnei. Ticība mūžīgai attīstībai zūd, jo mēs turpinām vilties tajā. Teodors Adorno šo vilšanos un ticības zudumu raksturo pieminot Aušvici. Aušvices nometnē notikušais iemieso, simbolizē visas vēstures šausmas un visu mūsu vilšanos cilvēcē. Nav iespējama ticība progresam laikā pēc Aušvices, raksta Adorno. Priedēklis „post” nozīmē „pēc”. Postmodernisms likumsakarīgi nāk pēc modernisma, postmodernisma gars, tēlaini izsakoties, nāk pēc Aušvices. Šķiet, viss kļūst arvien sarežģītāk, raksta Liotārs un vaicā, kāpēc tas tā? Vai tā būtu dabiska civilizāciju raksturojoša tendence? Mēs sarežģījam visu, staigājam pa pasauli kā tādi Guliveri, te pārlieku lieli, te pārlieku mazi, bet nekad neesam pareizajā mērogā, vienkāršības solījums pašlaik līdzinās apgalvojumam, ka uz pasaules drīz valdīs barbarisms. Vienkāršība tātad ir kā atgriešanās pagātnē. Nākotne ir sarežģītība, arvien lielāka turklāt. Kas notiks tālāk? Kā pēc postmodernisma – laika, kurš ir pēc – iespējams kas jauns? Un vai vispār ir iespējams? Šādas pārdomas manī rodas pēc Liotāra teksta izlasīšanas. Nobeigumā vēlos piebilst, ka lai arī postmodernisms noliedz metastāstījumus un lielās teorijas, tas pats jau ir kļuvis par paradigmu, kuras ietvaros mēs tematizējam pasauli un sabiedrības, kultūras attīstību.
…
