Postmodernisma pazīmes TV šovā "Latvijas princese 2009"

Fragmentācija – ir sastopama pilnīgi visā, ko rāda pa televizoru. Bieži vien var manīt tikai tos svarīgākos un labākos kadrus un sižetus, bet ne to, kā tas tapis pilnībā. Dažiem tas ir interesanti skatīties, bet citiem gan nē. Personiski uzskatu, ka fragmentācija nelielos daudzumos ir pieņemama, piemēram, ziņu raidījumos, bet realitātes šovos gan nē, jo tad kāpēc to tad sauc par realitātes šovu, ja rāda tikai labākos kadrus, kuri uzņemti, vai nu jārāda visu, vai vispār nav jārāda. Vēl uzskatu, ka tieši šis šovs ir spilgtākais piemērs fragmentācijai, jo tas tika uzņemts pa vasaru, bet rādīts tikai rudenī un ziemā, kā arī visa šova filmēšana aizņēma vairāk nekā 3 mēnešus, bet tā sērijas ilgst tikai kādas 8 nedēļas. Dekanonizācija ir saredzama šajā šovā, taču ne tik spilgti, kā citas pazīmes. Šeit nesaskatīju vēršanos pret autoritāti, bet iedziļinoties šajā šovā var novērot, kā notiek vēršanās pret princešu etalonu, kā arī skaistuma, gudrības un citiem etaloniem. Bet tomēr, šī problēma ir ļoti aktuāla un ir pēc iespējas ātrāk jāizskauž ārā. Priekšstatu graušana šajā šovā ir ļoti aktuāla, šovs uzskatāmi parāda kā tiek grauti priekšstati par cilvēkiem un princesēm, par viņu uzvedību, gudrību un raksturu. Tieši bērnus tas ietekmē visvairāk, jo viņi ir tādi, kas ja kaut ko redz, tad uzreiz tie pieņem to kā pareizo un tad mēģina līdzināties tam visam. Protams, tas nav pareizi, un liela loma ir arī pareizai audzināšanai. Patības un dziļuma trūkums saturā.…