Postmodernisma interpretācijas 20.gadsimta beigās un mans šā brīža skatījums

20. gs. 2. puse vēsturē paliks kā postmodernisma laikmets (tāpat kā modernisms dominē 1. pusē). Postmodernisms nebūt nav vienīgais strāvojums 20. gs. 2. pusē, bet tas ir svarīgs ar to, ka tas ir virziens, kas ir teorētiķu un kritiķu uzmanības centrā. Postmodernisms kā kultūras fenomens radies 20. gs. 2. pusē ASV un atspoguļo tai raksturīgo – multietniska sabiedrība, kas idealizē plurālismu un noliedz nacionālismu (manuprāt, tas ir tāpēc, ka amerikāņu nācijai nav iespējas sludināt nacionālismu, jo tai nav leģendām un varoņteikām apvītas, senas vēstures, kā tas ir raksturīgs Eiropas tautām, kurās daudzās 19. un 20. gs. bija izplatītas nacionālisma idejas.) Par postmodernisma aizsācēju tiek uzskatīts amerikāņu arhitekts un teorētiķis R. Venturi (1925), kurš savu māksliniecisko darbību sāka popārta [popārts ir 20. gs. mākslas virziens, kura pārstāvji dažādos materiālos apspēlē masu kultūras tēlus un motīvus.] ietekmē, tādējādi apliecinot tieksmi uz visu pieņemto normu neievērošanu. Tomēr šis nav neapstrīdams, tikai plašāk izplatītais fakts, tādēļ nevaram viennozīmīgi saukt R. Venturi par postmodernisma radītāju.
Postmodernisms sevī iekļauj gandrīz visas dzīves jomas, sākot ar mākslu, literatūru, arhitektūru, mūziku un beidzot ar kinoindustriju, modi, socioloģiju un tehnoloģiju. Postmodernisms varēja rasties tikai sabiedrībā, kur cilvēka nepieciešamība patērēt ir kļuvusi daudz svarīgāka par nepieciešamību ražot. To izraisa dzīves līmeņa kāpums, galvenā ir patēriņa ētika. Uz šī fona rodas postmodernā kultūra, kura sludina stila prioritāti pār saturu. Arvien lielāku vietu sabiedrības dzīvē ieņem mēdiji, un arvien prestižākas kļūst profesijas, kas veido cilvēku dzīves stilu – tēli, brendi paši kļūst par produkciju.
…