Runājot par plusiem un mīnusiem šajā sistēmā, ir grūti atrast negatīvo pusi. Manuprāt, sistēma ir pietiekami veiksmīga, lai patiešām palīdzētu bērniem. Bez šaubām, nekad nebūs iespējas palīdzēt visiem, jo atšķirīgi ir garīgās attīstības traucējumu līmeņi – šīs problēmas, kas raksturīgas katram līmenim nosaka to, vai palīdzība un vismaz daļēja attīstība vispār ir iespējama. Uzskatu, ka lielākais pluss šajā sistēmā ir tieši šī speciālistu piesaiste – viens variants ir doties uz vizītēm, klausīties dažādas lekcijas, vērot un pētīt pašam, bet lietderīgāk ir tad, ja speciālists arī dodas pie ģimenes uz mājām, vēro bērnu viņa ierastajā vidē un tādējādi labāk izprot situācijas nopietnību un to, kā rīkoties vispareizāk. Speciālista palīdzībai ir neatsverama loma gan pašā darbā ar bērnu, gan vecāku attieksmes veidošanā pret savu bērnu – lai arī cik smagi slims būtu bērns, vecākiem jāapzinās, ka viņiem tas ir jāmīl un jārūpējas par to neskatoties ne uz kādām grūtībām. Kā teikusi S.Liepiņa: „Esi pacietīgs. Palīdzi bērnam, ja tas ir nepieciešams, bet ļauj viņam rīkoties pašam, kā arī nekad nezaudē cerību!” (Liepiņa, 2003, 290) Portidžas sistēma ir veiksmīgs piemērs, kā nesarežģījot lietas, var panākt labus rezultātus. …