Tā kā interešu grupām ir svarīga loma visās demokrātiskās politiskajās sistēmās, kur privātās organizācijas pārstāv pilsonisko sabiedrību politikas veidošanas procesā, arī ES nav izņēmums, jo arī Eiropas līmenī ir jābūt pārstāvētām sabiedriskajām interesēm. Lai arī politiskā sabiedrība Eiropas līmenī politisko partiju ziņā tiek pārstāvēta salīdzinoši vāji, pilsoniskā sabiedrība Briselē ir daudz attīstītāka, blīvāka un komplicētāka kā lielākajā daļā nacionālo galvaspilsētu, un šajā ziņā vairāk līdzinās Vašingtonai ASV.1
Par interešu grupu politiku pastāv dažādas teorijas. Klasiskais modelis interešu grupu politikai demokrātiskās sistēmās ir plurālisms, kura centrālā ideja ir, ka atvērta pieeja politikas veidotājiem ļauj interešu grupām nodrošināt pilnvaru nodalīšanu starp valstu vadītāju varu un specifisku interešu grupām. Galvenais pieņēmums šeit ir tāds, ka katrai grupai uzstājot par vienu no viedokļiem debatēs, vienmēr būs cita grupa, kas uzstās uz pretējo viedokli, pastāv daudzpusējās opozīcijas, un politiskajos procesos nav vienas konkrētas monopola intereses. Svarīgi ir tas, ka šī teorija uzsver vienlīdz vieglu pieeju politiskajam procesam arī opozicionārām interešu grupām, taču šis pieņēmums tomēr ir diezgan naivs un praksē nedarbojas, jo politiskās cīņas dažādu grupu starpā nekad nav simetriskas, kas bieži vien ir atkarīgs no šo interešu grupu organizācijas, jo lieluma ziņā mazākās grupas parasti ir daudz labāk organizētas, nereti labāk finansētas un parasti arī daudz aktīvākas, jo darbojas savās interesēs, atšķirībā no lielajām interešu grupām, kas pārstāv plašu sabiedrību un ir daudz neaktīvākas un arī neefektīvākas. Indivīdiem arī ir daudz lielāka motivācija darboties šajās mazajās privāto interešu grupās, nekā lielajās, kas darbojas visas sabiedrības labā. …
