Pirmkārt, Latvijas iekšpolitikas stāvoklis bija kritisks. „Latvijas sabiedrība bija sociāli un arī etniski ļoti daudzveidīga. Katra sabiedrība demokrātiskā iekārtā savas intereses realizē ar politisko partiju starpniecību. Politiskās partijas balstās uz noteiktu sociālo bāzi – sabiedrības slāņiem, kuru intereses tās pārstāv.” Diemžēl Latvijā esošo iedzīvotāju vidusslānis bija ļoti plašs un sadrumstalots sīkās sociālās grupās, kur katrai bija savas, atšķirīgas intereses. Tas viss atspoguļojās arī politiskajā situācijā. Partiju skaits bija ārkārtīgi liels, pastāvēja partiju sadrumstalotība. Tā kā Latvija bija tikko izveidojusies demokrātiska valsts, partiju starpā nebija vienprātības lēmumu pieņemšanā, tolerances un „vīzijas”, kā pareizi risināt konfliktus, veidot vienotu, nesadrumstalotu valsti. Tā vietā „radās problēmas valdību izveidošanā un to darbības stabilitātes nodrošināšanā ilgākā laika posmā.” …