Politiskā un ekonomiskā krīze PSRS. Darba ražīgums tautsaimniecībā ar katru gadu kritās sevišķi smags stāvoklis bija lauksaimniecībā un transportā. Valsts, kuras teritorijā atradās auglīgākās augsnes pasaulē, bija spiesta regulāri ievest labību no ārzemēm. Transporta sliktās darbības dēļ pilsētas bija nepietiekami apgādātas ar pārtiku. Sevišķi bija izjūtamas piena un gaļas produktu trūkums. Varas iestādes apgādes politiku bija organizējušas tā, ka Maskava un Pēterburga bija apgādātas daudz labāk nekā provinces pilsētas vai lauku rajoni.
Cilvēki centās uz dzīvi pārcelties tur, kur dzīves līmenis bija augstāks. Bieži bija izjūtams visnepieciešamāko ikdienas preču trūkums. Vienīgā rūpniecības nozare, kura darbojās sekmīgi, bija kara rūpniecība, ļoti nozīmīgs visai PSRS tautsaimniecībai bija naftas eksports uz ārzemēm.
Valstī bija jūtama vispārēja neapmierinātība, taču tai nebija organizēta politiska rakstura. Politiskā krīze specifiskajos PSRS apstākļos izpaudās citādi nekā demokrātiskā sabiedrībā. Ilgus gadus valsti bija pārvaldījuši vieni un tie paši cilvēki. Viņi bija sasnieguši lielu vecumu un neatbilda priekšstatam par darbīgiem un aktīviem valsti pārvaldīt spējīgiem līderiem. Politiskās virsotnes degradāciju varēja vērot visa valsts. Radās priekšstats, ka jauns, enerģisks līderis var uzlabot stāvokli, nemainot pašu sistēmu. Sabiedrības interese par valstī notiekošo palielinājās, neapmierinātība pieauga arī partijas augstākajās aprindās.