Ar terminu „politiskā līdzdalība” apzīmē pilsoņu politisko aktivitāti, kuras mērķis ir ietekmēt politiskās sistēmas darbību. Piemēram, iesaistīt pilsoņus to personu izvēlē, kurām ir jāvalda.
Demokrātiskās valstīs likums garantē pilsoņiem iespēju novadīt savas domas, par jebkuru svarīgu problēmu līdz tautas pārstāvjiem vai to kandidātiem, kā arī ieceltajiem valstsvīriem. Jautājumu izlemšana visbiežāk tiek ietekmēta, vai nu informējot valdību, kādam lēmumam attiecīgā interešu grupa dod priekšroku, vai arī izdarot spiedienu uz politiskajiem līderiem.
Ilgus gadus par svarīgu tika uzskatīts politikā iesaistīto cilvēku daudzums, nevis politiskās līdzdalības veids. Tikai 60. gados, ASV politologi, paralēli konvencionālajiem-demokrātiskās, politiskās līdzdalības viediem rūpīgāk sāka pētīt nekonvencionālo līdzdalību.
Starp abiem līdzdalības tipiem (konvencionālo un nekonvencionālo) nav stingras robežas. Piemēram, publiska valdības rīcības kritizēšana ASV tiek uzskatīta par konvencionālu politisko līdzdalību, bet daudzās citās- par nekonvencionālu.
Konvencionālās līdzdalības veidi savā starpā atšķiras, ar to:
kā pilsoņi ietekmē valdības lēmumus;
cik ļoti pilsoņi ir iesaistīti interešu konfliktā;
cik liela uzņēmība ir nepieciešama no pilsoņu puses.
Vispazīstamākais no politiskās līdzdalības veidiem ir piedalīšanās vēlēšanās. Velēšanas ir procedūra, kurā visi iedzīvotāji vai to daļa ar balsošanu izlemj, kam un kādu amatu uzticēt. Demokrātiskās vēlēšanās par vēlētāju balsīm sacenšas vairāki deputāti vai vairākas partijas un vēlētāji ir tiesīgi no viņu vidus izvēlēties vienu. No cietiem sabiedrības aktivitātes veidiem, šis veids atšķiras ar to, ka nav nepieciešama liela dalībnieku uzņēmība, jo iespēju balsot nodrošina katra demokrātiska valsts, kas regulāri rīko vēlēšanas. …