Specifiski pilsoniskās sabiedrības veidojumi ir politiskās partijas – tas ir galvenā pārstāvnieciska un leģitīmā saikne starp pilsoņiem un valsti. Pastāv daudz politisko partiju definīciju, viens no vecākajiem partiju skaidrojumiem parādījies 19. gadsimtā skan sekojoši– politiskās partija ir organizācija, kas vēlēšanu sacensībā cenšas gūt uzvaru cīņā par varu, sacenšoties ar vienu vai vairākām līdzīgām organizācijām. Pētot partijas politikas zinātnieki ir izdomājuši daudz dažādu veidu kā var klasificēt dažādas partijas, tādējādi parādījās dažādas partiju tipoloģijas.
Klasisko partiju tipoloģiju 20.gs. vidū ir devis franču politologs Moriss Diveržē, pēc kvantitatīvajiem faktoriem viņš nošķīra kadru partijas un masu partijas. Tās atšķiras gan pēc tā, kā pilsonis ir saistīts ar partiju, gan pēc partijas iekšējās struktūras.
Kadru partijām ir raksturīgs mazskaitliskums, partijas biedra brīvais statuss. Tās galvenokārt balstās uz profesionāliem politiķiem un finanšu aprindām, kas nodrošina materiālo atbalstu, un līdz ar to tajās dominē parlamenta deputāti.
Masu partijām ir raksturīgs daudzskaitliskums. Vairākuma gadījumos tās veidojušās uz strādnieku kustības bāzes. Masu partijām ir raksturīga stingra organizācija, ciešas saites starp partijas biedriem, ideoloģiskais un audzinošais darbības veids. Galvenā sastāvdaļa partijā ir aktīvisti un funkcionāri. Viņiem partija ir politiskās dzīves jēga, darbs. Tālāk seko partijas biedri, kuri maksā biedru naudas un kuriem partijas biedra karte. Nākošā saite ir drošie vēlētāji un atbalstītāji. To saite ar partiju visbiežāk ir balsojums vēlēšanās. Jo lielāka ir partijas biedru proporcija attiecībā pret vēlētājiem un aktīvistu proporcija attiecībā pret partijas biedriem, jo vairāk partija tiecas uz masu partiju. Un otrādi - jo mazāka ir šī proporcija, jo tuvāk partija ir kadru partijai.
M. Diveržē atzina, ka pastāv arī partijas ar oriģinālu struktūru- netiešās masu partijas (piem. Leiboristu partija Anglijā: visi arodbiedrības biedri kļūst par šīs partijas biedriem, ja vien kādu iemeslu dēļ nav speciāli atteikušies to darīt).
60.gadu beigās politologi papildināja M. Diveržē klasifikāciju, jo daudzas partijas nebija masu partijas un neraugoties uz savu biedru un aktīvistu nelielo skaitu, vēlēšanās savāca diezgan daudz balsu. Tāpēc tika izdalīts trešais partiju tips- vēlētāju partija („catch all” party). Šādas partijas cenšas apvienot ap sevi maksimāli daudz vēlētāju no visiem sociālajiem, etniskajiem un citiem slāņiem, lai risinātu aktuālus jautājumus. Taču kā mazāk svarīgu uzdevumu tās uzskata savu rindu paplašināšanu.
…
