Politikas teorija 19.gadsimtā: stabilitāte-pārmaiņas, individuālā brīvība-vispārējais labums

Liberālisms (lat. liberalis – brīvs, brīvam raksturīgs) ir politiskās ideoloģijas virziens, kas aizstāv personīgo iniciatīvu, parlamentāru valsts iekārtu un demokrātisku politikas režīmu. Liberālisms ir politiskās pasaules uzskata virziens, kas pirmajā vietā izvirza indivīdu kā visu notikumu radītāju. Tā pamatā ir indivīda brīvība un pašnoteikšanās. Politisko valsts varu ierobežo varas dalīšana, tiesiska valsts ar konstitucionālu iekārtu. Valsts un baznīca tiek strikti nodalīta viena no otras. Maksimāli brīva tirgus ekonomika ar minimālu valsts regulēšanu paver ceļu indivīda brīvai darbībai. Liberālisms atrodas starp konservatīvismu un kreisi orientētām ideoloģijām (M. G. Schmidt. Worterbuch zur Politik, S.560 – 562).
Liberālisms radās feodālisma sabrukuma posmā (17. – 18. gs.) kā ideoloģijas virziens politikā, kas vērsās pret feodālo sabiedrības iekārtu, absolūtisma valsts varas sfērā un katoļu baznīcu
1780. līdz 1880.gadam stāsta par to, kā tradicionālās institūcijas tika lielākā vai mazākā mērā pārveidotas liberālo ideju iespaida rezultātā. Verdzības un dzimtbūšanas atcelšana, darba brīvība, kur visas nodarbošanās ir plaši pieejamas atbilstoši nopelniem un talantiem, likuma valdīšana un policijas varas ierobežošana, īpašuma tiesības, kas garantētas pret patvaļīgu iejaukšanos tajās, preses un ticības brīvības, sieviešu tiesiskās vienlīdzības pieaugošā atzīšana, neierobežota iekšējā un starptautiskā tirdzniecība: tādas bija dažas no liberālisma izraisītajām pārmaiņām. Tur, kur tās norisinājās, pieauga noraidoša attieksme pret karu un cerība uz mieru, kas balstītos uz brīvās tirdzniecības pamata, pastiprinājās cieņas sajūta pret tiem, kas nebija dzimuši varai un privilēģijām, visiem pavērās necerētu iespēju pasaule, un pirmo reizi cilvēces vēsturē lielais ļaužu vairums sasniedza uzplaukumu vai arī ieguva izredzes to sasniegt.
…