Viens daudzajiem salmiņiem, kas salauza Padomju savienības mugurkaulu, bija notikumi Polijā. Pret komunistisko valdību vērstie streiki Polijā izvērsās par visas tautas kustību un beigās noveda pie komunistiskā režīma sabrukuma.
Pēc Otrā pasaules kara Polijai palaimējās nonākt Padomju Savienības ietekmes sfērā. Kaut gan formāli Polija skaitījās neatkarīga valsts, kura pati var izvēlēties savu attīstības ceļu. Staļins darīja visu, lai pievaras tur nonāktu komunisti. Kremļa diktatora vēlme paturēt Poliju savā kontrolē bija saprotama, taču viņš nebija ņēmis vērā poļu dumpīgo dabu. Drīz vien kļuva skaidrs, ka brālīgā Polija ir viens no visnepaklausīgākajiem bērniem sociālistisko valstu saimē.
Polijas sociālistiskā valdība mēģināja saimniekot apmēram tādā pat garā, kā to darīja vecākais brālis – PSRS. Visa rūpniecība nonāca valsts rokās, bet lauksaimniecībā tika uzņemts kurss kolektivizāciju. Komplektā tam visa nāca pārējie sociālisma labumi – vienas partijas diktatūra, cenzūras ieviešana, biedrošanās brīvību ierobežošana un centieni apkarot baznīcu. Pēdējais punkts Polijā bija īpaši riskants, ņemot vērā kataļticības dziļās saknes poļu sabiedrībā.…