Kas ir svešs, nezināms, bet vai tas ir taisnīgi, varbūt barbariem ir zināšanas, kuras ir vērts izmantot. Sagraut ir viegli, bet celt ir grūti, varbūt vajadzētu vadīties pēc tāda principa. Neizzināt svešo ir nesaprātīgi no valsts viedokļa, jo dusmās pastrādātais var nākt atpakaļ. Vadonim būtu jāsaprot, kuras briesmas ir patiesas, kuras briesmas valstij ir šķietamas. Vadonim ir jābūt ļoti labiem palīgiem un padomniekiem, kas palīdz noteikt, kad briesmas valstij ir patiesas, bet vadonim arī ir jābūt gudrākam par palīgiem un padomniekiem, lai atrastu vislabāko līdzekli kā cīnīties ar ārējo apdraudējumu, tam obligāti nav jābūt karam. Galvenais ir atšķirt patieso no nepatiesā un esošo no neesošā. Rodas vajadzība, pēc izzināšanas- jāsūta uz kaimiņvalstīm filozofi, tieslietu pratēji un sargi. Tā ir iespēja paplašināt savas zināšanas un saprast, ko var gaidīt no iespējamā ienaidnieka.
Valsts, kāda ir tās patiesā būtība. Apmierināt valsts iedzīvotāju pamatvajadzības. Sargāt cilvēkus no iekšējām nekārtībām, savstarpējām ķildām, no haosa sabiedrībā, tādā veidā cilvēks sevi daļēji ierobežo savu dzīves telpu, gan garīgi, gan fiziski. Izveidojot likumus pēc kuriem dzīvot ar domu, ka visi dzīvos taisnīgi pēc likumiem, bet līdz ko kā sabiedrības daļa nedzīvo pēc likumiem tā tiek izstumta, bet vai tas ir taisnīgi, jo likumi darbojas tikai tad, ja cilvēks ir paklausīgs paklausīgam cilvēkam līdz gļēvam cilvēkam ir ļoti šaura robeža, ja cilvēks pārstāj domāt, tikai akli klausa vecākajiem un likumam, viņš kļūst sabiedrībai vēl nederīgāks kā nepaklausīgi. Sabiedrība degradējas. Tāpēc ir ļoti labi, ka sabiedrībā ir līdzsvars. Cilvēkam ir nepieciešama arī aizsardzība no kaimiņiem, un tikai valsts, kā kopienu veselums spēj tādu dot, jo viens, vai kāda maza kopiena nespēs aizsargāt sevi ne no barbaru ne kaimiņu valstu uzbrukumiem. Tad seko vajadzība pēc garīgā- dzeja, teātris, sporta sacensības. Valstij ir liela ietekme garīgajā audzināšanā, jo tā praktiski nosaka, ko cilvēks drīkstēs, ko nedrīkstēs skatīties un klausīties, kāda informācija nonāks līdz cilvēkam, kura noklusīs nenonākusi. Būtībā valsts ir būris, kurā mēs dzīvojam kā mazas peles, cilvēkam galvenais ir domāt, domāt un vēlreiz domāt, tas ir attīstības pamatnoteikums.
…
