Pirmo pasaules karu izraisīja dažādu apstākļu kopums. Notika strauja zinātne, rūpniecības un tehnikas attīstība, starptautisko politisko un ekonomisko sakaru paplašināšanās, strauji pieauga iedzīvotāju skaits, veidojās jauna – pilsoniskā sabiedrība. Tāpēc bija nepieciešams saskaņot valstu dažādās ekonomiskās, politiskās un teritoriālās intereses. Lai to panāktu, vajadzēja radīt jaunas starptautiskas attiecības, jaunu – bezkonfliktu vidi un jaunu domāšanas veidu. Taču Eiropas lielvalstis visā visumā nebija īsti gatava izpildīt šīs laikmeta prasības. Tās visas bija vairāk vai mazāk dažāda tipa impērijas ar imperiālistiskiem mērķiem. Šo mērķu sasniegšanai bija nodibinātas dažādi militāri bloki (Trejsavienība un Antante), neievērojot spēku līdzsvaru starp valstīm un nodarbojoties ar slepeno diplomātiju. Starptautiskās attiecības bija nonākušas nopietnā krīzes situācijā. Draudēja izcelties karš, kura galvenais cēlonis bija cīņa par ekonomisko un politisko kundzību Eiropā un visā pasaulē. Tika panākts milzīgs progress militārās rūpniecības attīstībā, taču netika panāktas praktiski nekādas vienošanās, kas kontrolētu masu iznīcināšanas līdzekļu ražošanas kontroli. Notika starptautiska bruņošanās sacensība, kur šķiet galveno lomu ieņēma Vācija, kura tādejādi centās nostiprināt savas dominējošās pozīcijas Eiropā, ko savukārt centās nepieļaut Antantes valstis (viens no galvenajiem kara cēloņiem). Karam tuvināja arī valstu pārspīlētais nacionālisms – savu nacionālo interešu absolutizēšana (tikai savu interešu ievērošana) un citu valstu tiesību un centienu ignorance. Svarīga nozīme bija arī mazo valstu (čehi, poļi, slovaki) centieniem atbrīvoties no lielajām impērijām (Krievija, Austroungārija, Vācija). Savukārt jau neatkarību atguvušās mazās Eiropas valstiņas (Serbija, Grieķija, Bulgārija un Rumānija) cerēja, ka karš ļaus tām paplašināt savas teritorijas. Lielvalstis, izmantojot mazo valstiņu pašnoteikšanās lozungus, centās pamatot un slēpt savas ekspansionistiskās intereses. Tautu apziņa arī bija tendēta uz karu un vardarbību, nemitīgi izskanēja saukļi par kara nepieciešamību.
Par ieganstu Pirmā Pasaules kara sākumam kalpoja Sarajevas atentāts. 1914. gada 28. jūnijā Bosnijas provinces galvaspilsētā kāds serbu nacionālists – Austroungārijas pilsonis Gavrilo Princips nogalināja Austroungārijas troņmantnieku erchercogu Franci Ferdinandu. Erchercogam tuvākajā laikā bija jāsēžas Austroungārijas imperatora tronī, līdz ar to atentāts pret troņmantnieku tika tulkots kā atentāts pret visu impēriju. Šis atentāts ievadīja mēnesi ilgo diplomātisko krīzi (jūlijs), kas galu galā noveda pie kara sākuma.
Austrija ar savu reakciju nogaidīja trīs nedēļas, jo nespēja izlemt kā rīkoties un negribēja izsludināt mobilizāciju pirms ražas novākšanas valstī. 23. jūlijā Austrija iesniedza Serbijai ultimātu ar 11 prasībām, no kurām tikai viena tika kategoriski noraidīta. Neskatoties uz to Austrija pārtrauca diplomātiskos sakarus un izsludināja mobilizāciju. Krievija bija asi noskaņota pret Austriju un paziņoja, ka, ja gadījumā Austrija mēģinās apdraudēt Serbiju, tad Austrijai tiks pieteikts karš. Savukārt Krievija guva visa veida atbalstu no Francijas puses. Vācijas nostāja bija visai neskaidra, un neskatoties uz to, ka ķeizarā atentāts izraisīja dusmas, viņš nāca klajā ar draudiem tikai tad, kad sāka bažīties par Krievijas reakciju. Vācija apsolīja atbalstu Austrijai.
…
