Pilsoniskās sabiedrības jēdziens un attīstība Latvijā.
Pilsoniskās sabiedrības jēdziens – 90. gadu sākumā kļuva par vienu no centrālajiem pētnieciskās uzmanības objektiem. Pilsoniskā sabiedrība ir neaizstājama vērtība vai arī obligāts stabilas liberālās demokrātijas nosacījumiem. Pilsoniskās sabiedrības raksturs un būtība apliecina postkomunistiskās sabiedrības demokratizācijas pakāpi un palīdz paredzēt pārejas perioda “likteni” attiecīgajā sabiedrībā.
Latvijā radikālais nacionālais spārns noliedz liberālismu un tā vietā piedāvā nacionālismu un kārtību. Kad 1995. gada aprīlī Latvijas Zemnieku savienība ierosināja rīkot referendumu par konstitūcijas labojumu. Šo ideju pilnībā atbalsta 54,4% Latvijas iedzīvotāju. Tikai 10% bija pret. Iedzīvotāju vairākums minētās pārmaiņas uztvēra kā soli tuvāk ilgotajai “stingrās rokas” varai. Šodien ceturtā daļa latvijas iedzīvotāju uzskata šo periodu (1934. – 1940.) par Latvijas vēstures “zelta laikmetu”. Salīdzinājumam – parlamentārās demokrātijas periodu (1918-1934) šādi vērtē tikai 6,6%.
Pārejas perioda pirmās fāzes sākumā tika izvirzīti trīs galvenie mērķi: demokrātiska sabiedrība, brīvā tirgus ekonomika un nacionālas valsts atjaunotne. Lai sasniegtu šos mērķus, Latvijai vajadzēja sastapties ar lielākām grūtībām nekā citām postsociālistiskajām valstīm Centrālajā Eiropā. Neatkarīgas valsts institūti nefunkcionēja kopš 1940. gada un daudzas pilsoniskās sabiedrības institūcijas – kopš 1934. gada. Visu likumdevējvaras un izpildvaras institūtu sitēmu, tāpat kā tiesu sistēmu, vajadzēja radīt no jauna. Materiālo resursu, kā arī pieredzējušu kadru trūkums un sākumposmā neatrisinātais pamatjautājums (valstiskā suverenitāte) – tas viss ietekmēja valsts institūtu reformas gaitu un kvalitāti un lielā mērā izskaidroja valsts vājumu, augsto valdības deleģimitātes līmeni iedzīvotāju vidū, kurš pieteica sevi drīz pēc 1991. gada augusta puča.
Pilsoniskās sabiedrības definējumu ir daudz. Pilsoniskā sabiedrība ir pilsoņu sabiedriskās aktivitātes sfēra, tā nav atkarīga no valsts un alternatīva valstij. Radikālā pieeja parasti uzsver pilsoniskās sabiedrības spēju kontrolēt, limitēt valsti un panākt valsts ierēdņu – vēlēto un iecelto – atskaitīšanos sabiedrībai ne tikai pirmsvēlēšsanu periodā, bet regulāri. Liberālā pieeja parasti uzsver tādu pilsoniskās sabiedrības funkciju kā valsts darbības leģitimitācija un atbalsts, sadarbība ar valsti. Demokratizācijas procesa gaitā pilsoniskās sabiedrības attīstība ietver sevī ne tikai autonomu asociāciju un grupu atdzimšanu, bet arī ekonomisko un īpašuma formu daudzveidību.
Demokratizācijas pirmo soļu savdabību Latvijā raksturo fakts, ka masu aktivitāti “dziesmotajā revolūcijā” iniciēja nacionālā elite no “augšas”. Līdz ar to arī pilsoniskās sabiedrības veidošana un attīstība tikai uzlūkota kā jaunizveidotās valsts darbības sfēra. Pēc valsts neatkarības pasludināšanas dominējošais bija viedoklis, ka masu kustības, piemēram, Latvijas Tautas fronte, gandrīz automātiski pārvērtīsies par pilsoniskās sabiedrības organizācijām.
Gandrīz visās postsociālizma zemēs atmodas laika kustības pēc izvirzīto mērķu – režīma gāšanas un neatkarības iegūšanas – sasniegšanas sadrumstalojās un zaudēja savu politisko ietekmi vai pat vispār pārtāja funkcionēt. 1989. gadā šo kustību vadītāji kļuva par pārmaiņu līderiem un pēcc vēlēšanām – par valsts vadītājiem. Revolucionāro notikumu rezultātā valsts pārņēma pilsoniskās sabiedrības funkcijas un līdz ar to automātiski garantēja interešu plurālismu. Tā kā pilsoniskā sabiedrība pirms pārmaiņām tika saprasta kā pret sociālistisko režīmu vērsts veidojums, tad šķita, ka, pilsoniskās sabiedrības puslegālajām organizācijām pārņemot varu un stājoties sociālistiskas valsts vietā, to eksistencei zūd jēga – ja nu vienīgi to esamību varēja attaisnot ar nepieciešamību sadalīt Rietumu humāno palīdzību.
Pilsoniskās sabiedrības veidošanās pirmais nossacījums ir valsts pilsoņu izpratne par šādas saviedrības būtību, mērķiem un attīstības nosacījumiem, jo demokrātiska valsts atšķirībā no totalitāras nevar ilgi pastāvēt bez vienlīdz spēcīgas un attīstītas pilsoniskās sabiedrības. Politiskās partijas ir uzskatāmas par svarīgu pilsoniskās sabiedrībus elementu. Partijas rekrutē uz izvirza politiskos līderus un atrodas sabiedrībā eksistējošo dažādo grupu interešu pārstāvniecības avangardā.
Partiju atšķirības ārpolitiskajās orientācijās izšķirīgi neietekmēja pilsoņu izvēli 6. Saeimas vēlēšanās. Rezultātā vērojama liela elektorālā nepastāvība, zems partiju identifikācijas līmenis. Saeima noraidīja likumprojektu, saskaņā ar kuru partiju daļēju finansēšanu uzņemtos valsts. Kā arguments tika pausts viedoklis, ka tranzītpartijas nepilda savu vidutāja lomu starp valsti un sabiedrību.
…
