Pietuka Krustiņa un Švauksta raksturojumi romānā "Mērnieku laiki"

Nolēmu rakstīt par Pietuka Krustiņu un Švaukstu, jo man ļoti patika, kā brāļi Kaudzītes viņus bija attēlojuši. Viņi bija parādīti kā lielīgi pļāpas, nelgas un pārpilni muļķības. Lasot bija labi saprotams, ka gan Pietuka Krustiņš, gan Švauksts gribēja uzņemties tādu kā vadītāja lomu, lai gan, pēc manām domām, viņi tam bija galīgi nepiemēroti, jo bija slinki un dumji, ko laikam jau minēju.
Pietuka Krustiņš, šķiet, bija domāts pilnīgi pretējs tēls Švaukstam, īstam kārkluvācietim, jo bija attēlots ļoti patriotisks, diezgan iedomīgs brīvības slavētājs un daudzinātājs. Savas patriotiskās runas viņš centās stāstīt visiem jebkurā vietā un apstākļos, pat bērēs viņš uzsauca tostu: „Lai zaļo brīvība, urā!” Viņa runas gan brīžiem bija pilnīgi neizprotams svešvārdu un tautas valodas sajaukums, ko liela daļa klausītāju(ja kāds klausījās) nemaz nesaprata. Labi gan, ka tā, jo tad visi droši vien saprastu, ka tās ir tikai tukšas runas, jo maz ko no runās solītā viņš arī izpildīja. Vēl viņa runās bija jūtams tas, ka viņš, šķiet, nemaz nesaprata, kas tautai ir vajadzīgs.
Lielisks piemērs viņa muļķībai romānā bija viņa runa Gaitiņu Kaspara mātes Ilzes bērēs, kad viņš aizrunājās pat par Suecas kanālu, polārzvaigzni, ekvatoru, Noasa šķirstu un citām lietām, bet pašu aizgājēju šķita gandrīz vai aizmirsis, jo par viņu nepateica ne vārda. Vēl interesanta Pietuka Krustiņa īpašība bija tā, ka viņam bija tāds kā sestais prāts, kas viņu vienmēr nemaldīgi varēja aizvest tur, kur gaidāma dzeršana, kuras arī nevarēja notikt bez kādas viņa juceklīgās runas.

…