Romānā Slātavas pagasta skolmeistars tiek tēlots kā tipisks piemērs tukšai lielībai par savu patriotismu- viņa vārdi reti atbilst darbiem un viņa cēlās un gudrās domas tādas šķiet tikai uz neizglītoto zemnieku fona, kuriem Pietuka Krustiņa dzejoļi, runas un izteicieni šķiet augstākās meistarības pierādījums.
Pietuka Krustiņš ir “.. jauns cilvēks vidējā augumā ar kupliem matiem. Viņš mīlēja allaž valkāt melnus svārkus, kuros nekad blāvu netrūka un šoreiz (Ilzes bērēs) bija viena labi liela uz muguras. Kājas viņam bija pilnīgas un zābaku stāvi jeb stulmi arī palieli, bet bikses šauras, laikam pēc jaunās modes, tāpēc bija gandrīz jābrīnās, kā viņš spējis tās uzstīvēt uz stulmiem virsū, kaut gan zemāk nekad nebija dabūjis kā tik līdz pusei. ..”
Lai gan pats skolmeistars ir cieši pārliecināts par savu augsto stāvokli tautas acīs un pat apgalvo, ka viņu dēvējot par “jauno Šilleru”, ne visi ir tik augstās domās kā viņš pats. Piemēram, Annuža ved Lienas meitu Anniņu uz attālāku skolu, jo negrib nodot viņu Pietuka Krustiņa aizgādībā un arī skolmeistaram stāsta par Pietuka Krustiņu: “.. Kļūstot vecāks sācis iet uz bērēm par izdziedātāju, pa godībām vien dzīvo, nenāk atpakaļ pat dienas divas. Agrāk bija tāds mudīgs un cietnējs puisēns, bet mērnieku laikos mainījās. Kopā ar Prātnieku, Bisaru un Švaukstu izputēja no dzīves. Visu laiku kā sajūgti. ..”. Arī runasvīru sapulcē par Pietuka Krustiņu neko labu nevar dzirdēt: “.. Pietuka Krustiņš tāpat kā Švauksts un Drekbereģis apriebušies visi trīs ar savu muldēšanu ikkatrās godībās. ..”. Tomēr atrodas arī pa kādam cilvēkam, kurš par Pietuka Krustiņu izsakās labāk, piemērām, Prātnieks: “.. Pietuka Krustiņš, kad grib, var gan taisīt lielas lietas. ..”.…
