Objektīvu pārdzīvojumu nemēdz būt, īpaši – skatoties teātri, tāpēc šī būs ārkārtīgi subjektīva recenzija par Dailes teātra izrādi „Piedzēries kuģis”.
Vienā jaukā dienā kāds mans bijušais klasesbiedrs piedāvāja kopīgi apmeklēt kādu kultūrpasākumu. Es izvēlējos teātri, repertuāra izvēli atstājot viņa ziņā. Kad es uzzināju, ka iesim uz izrādi „Piedzēries kuģis”, man šķita, ka tā būs kāda joku luga un kumēdiņi, taču, kā izrādījās vēlāk, es smagi maldījos, un labi, ka tā.
Jau pats fakts, ka izrāde notiks Dailes teātra kamerzālē, mani iepriecināja, jo tas nozīmē spēcīgākas emocijas un vieglāku izrādes uztveršanu. Apmēram 100 skatītāju vietas. Patīkami apzināties, ka izrāde nav lēts masu izklaides produkts.
Kad savam pavadonim jautāju, kāda tipa izrādi mēs skatīsimies, viņš atteica, ka kaut ko nopietnu, sarežģītu, kaut ko tādu, kas, viņaprāt, varētu man patikt. Biju patīkami pārsteigta, jo patiesi neesmu komēdiju cienītāja.
Pirmais, ko ievēroju zālē, bija skatuves iekārtojums (uz ko gan citu lai skatās brīdi pirms izrādes sākuma) – baltas sienas, gaiši pelēka grīda un oranži aksesuāri. Tas man likās iespaidīgi – visa skatuve tikai no divām krāsām – balta un oranža, pie tam – bez toņu pārejām. Tīras krāsas. Kā vēlāk uzzināju no izrādes informatīvā materiāla, telpu bija iekārtojis pats Džilindžers. Un uz sienas skatuves aizmugurē karājās ļoti jauks oranžs glābšanas riņķis ar baltu uzrakstu J. J. Jilinger.…