Pēc jaunās strāvas sagrāves bija dots rīkojums neizsniegt koncesijas periodiskiem izdevumiem latviešu valodā Baltijā, bet ārpus Baltijas šis rīkojums uz periodiku latviešu valodā neattiecās. Jaunlatviešu „Pēterburgas Avīzes” un Velmes žurnāls „Austrums” pierādīja, ka ārpus Latvijas iespējams izdot periodisku izdevumu. Tieši jaunlatviešu „Pēterburgas Avīzes” kļuva par ierosinājuma jaunajam 20.gs. laikrakstiem ar tādu pašu nosaukumu.
Par jauno „Pēterburgas Avīžu” iznākšanas norisi ir leģenda. Elektrotehniskais institūts Pēterburgā bija jauna laikmetīga iestāde. Kādā šī institūta sarīkojumā ieradies institūta goda priekšnieks lielkņazs Mihaels Aleksandrovičs un svētku mielasta laikā sācis draudzīgi aprunāties par dzīvi un dažādām vajadzībām. Šajā institūtā zinātniskās padomes sekretārs bija Oskars Rāviņš, kurš veikli izmantoja situāciju, paziņojot, ka viņa ģimenē tikko ieradies mantinieks, un lielkņazu uzaicināja uz kristībām. Noticis tas kam neviens neticēja, - lielkņaz tiešām kristībās ieradies un kļuvis par jaundzimušā krustēvu. Šajās viesībās O. Rāviņam ienākusi prātā ideja atjaunot vēsturisko situāciju un izkaulēt no lielkņaza tiesības izdot Pēterburgā avīzi latviešu valodā. Vēsture atkārtojās arī tai ziņā, ka, izņemot dažus pirmos numurus, avīzei bija atļauts iznākt bez cenzūras, bet 1905.gada oktobrī O. Rāviņa izdevums bija pakļauts parastajiem pēciespiešanas cenzūras noteikumiem.
Oskars Rāviņš (1862-1926) dzimis Mēmeles pagastā, Gricgales skolotāja dēls. Mācījies ģimnāzijā Rīgā, studēja Pēterburgā matemātiku, ieguvis arī vācu valodas skolotāja tiesības.
O. Rāviņš strādāja par lektoru, bibliotekāru un 25 gadus bija zinātniskās padomes sekretārs Pēterburgas Elektrotehniskā institūtā.
Par „Pēterburgas Avīzi” jaunizdotais laikraksts sauksies tādēļ ka viņš grib dzīt tālāk to vagu, kurā pirmie sprauda lemesi K. Valdemārs un viņa domubiedri...
Latviešiem vajag apzināties, ka viņi ir tauta, kurai savs darbs, sava nozīme un sava nākotne lielajā krievu tautas saimē. Tikai tad šis tēvzemes mīlestības spēks saistīts latviešus citu pie cita un visus kopā pie savas dzimtenes, tikai tad viņi būs nepārvarami robežu sargi. Citādi laika vēji viņus aizputinās kā smiltis no Baltijas jūras kāpām. Tātad trīs lietas K. Valdemārs rakstījis mūsu programmā: Latviešu darbs, latviešu izglītība un tēvu zemes mīlestība.
…
