Atceros vecākus, tie bieži runāja par sirdsapziņu. Sirdsapziņa ir dārga manta, ko Dievs dāvājis cilvēkam kā savam augstākajam radījumam’Tā ir kā smalks instruments, kas rāda, ka cilvēka attieksmē ar Dievu ir radusies kāda nekārtība. Katrs pārkāpums pret Dieva radīto kārtību ir pārkāpums pret pašu Dievu, kas ir pasaules Radītājs un līdz ar to visas kārtības pamats. Tā Dievs ir mums sirdī ierakstījis īsto kārtību. Sirdsapziņa, šis smalkais instruments, kas norāda katru novirzi no Dieva dotās un mūsu dvēselēs ierakstītās kārtības, bērnam ir dota tikai kā aizmetnis , kā glezns dīglis, kam vispirms jāattīstās. Vecāku uzdevums ir šo trauslo dīgli attīstīt. No viņiem atkarājas, vai šis dīglis vispāri attīstās un vai tas pareizi attīstās. Viņiem pašiem jāpakļaujas dieva gribētai kārtībai, un, kad viņi ir pret to noziegušies, viņiem godīgi jāatzīst sava vaina un jācenšas laboties arī bērnu priekšā. Arī mūsu ģimenē ir bijuši gadījumi, kad vecāki atvainojās par savu nepareizo rīcību, tādā veidā nezaudējot uzticību.
Ja reliģiskā dzīve, reliģiskā pamācība un reliģiskā veidošana ģimenē iet roku rokā un papildina viena otru, tad var droši cerēt, ka bērnībā ieliktie pamati būs auglīgi un iedarbīgi visu bērna dzīves laiku. Sagatavot ceļu Dievam ir vecāku svētais uzdevums, bet žēlastību dod Dievs pats. Tāpēc visas vecāku pūles reliģiski audzināt savus bērnus jāpavada lūgšanai pēc Dieva palīdzības. To ir darījuši mani vecāki, to dara mana ģimene un ceru, ka to pašu darīs arī mani bērni.
…
