Personību loma centralizācijas procesos Eiropā, 16.-17.gadsimta pirmā puse

Kultūras sfērā viņš tērēja pārāk daudz līdzekļus, tāpēc viņa ģimene viņu “atstādināja” no troņa, par nākošo monarhu ieceļot viņa brāli, kurš bija pasīvs un iecietīgs pret protestantiem impērijā. Nākošais Hābsburgu monarhs Ferdinands II vēlējās izveidot vienotu monarhiju pār valdošajām teritorijām. Tā kā viņš bija uzaudzis jezuītu skolā, viņš bija fanātisks katolis. Viņš nebija reliģiski iecietīgs un radīja nemierus Prāga, kas vēlāk izvērsās pa visu Svētās Romas impēriju. Ferdinands III bija viens no Vestfālenes miera līguma autoriem. Ar šo līgumu beidzās 30 gadu karš. Līguma rezultātā tika atzīta Nīderlandes un Šveices suverenitāte, kā arī Romas pāvesta un imperatora vara samazinājās visā impērijā. Svētās Romas impērija kļuva par federāciju, kurā ietilpa dažādas mazākas vai lielākas valstis, bet impērija nekad nekļuva vienota.
Eiropā no 16.gs. līdz 17.gs. pirmajai pusei notika pārmaiņas ne tikai reliģiskajā sfērā, bet arī valsts formā un iedzīvotājos, kas vairs nesekoja viduslaiku dogmatismam. Francija valsts centralizācijai nonāca vistuvāk, bet Spānijas ātrais uzplaukums noveda pie tās pagrimuma. Monarhu centieniem gūt absolūtu varu Anglijā bija nesekmīgi un tie kļuva par valsts simbolu, bet par faktisko valsts galvu kļuva parlaments. Svētā Romas impērija bija sadrumstalota un tajā ietilpa dažādas valstis, kuras vēlāk ieguva savu suverinitāti.
…