Personības saskarsmes morālā regulācija, saziņas stilu vērsturiskā attīstība un izpausmes

Saziņas nozīmība un runas mākslas attīstības pirmsākumi meklējami jau Senajā Grieķijā, kur daiļrunas mācība bija pamats veselai filozofijas sfērai, uzlūkojot runas mākslu kā cilvēka dziļākās būtības un iekšējās enerģijas atspoguļojumu. Līdz mūsdienām saziņas prasmes nav zaudējušas savu vienojošo un pārliecinošo spēku, un tāpat kā senākos laikos, joprojām ir nozīmīgs „instruments” teju vai visās dzīves sfērās, sākot ar sadzīviskām situācijām un beidzot ar aktiermākslu un politisko skatuvi.
Pirmais, kurš noformulēja runas stilu atšķirības un principus, bija grieķu filozofs Aristotelis, izdalot trīs dažādus stilus – politisko, tiesas un svinīgo. Mūsdienās, kad aizvien pieaug visatļautība un brīva rīcības, darbības izvēlē, katrs ir tiesīgs piedalīties savstarpējā komunikācijā un izvēlēties savai nostājai atbilstošāko stilu. Taču arī šodien valodas zinātnieki izdala atsevišķus saziņas pamatstilus, kas daudzviet ir pamatā pieņemtajai etiķetei, kā arī jāievēro, noteiktu mērķu sasniegšanai mūslaiku sabiedrībā. Katram no saziņas stiliem ir savs, atšķirīgs mērķis – ko, kam un kāda veida ziņojumu mēs vēlamies nodot.
Katrs no saziņas stiliem savā starpā atšķiras ar to pielietojuma veidu, skatoties pēc situācijas. Runas kultūras veidošanas procesā nozīmīgs posms ir pirmsskolas un it īpaši skolas vecuma periods, kad jau bērna apziņā veidojas pirmie priekšstati par pilnvērtīgu un visaptverošu savstarpējo saziņu. Šajā posmā nozīmīgs paraugs bērnam ir gan ģimenes attiecības un sarunas, gan pasniedzēju paraugs skolā, laikā, kad bērns uzsāk spert pirmos soļus ceļā uz personības veidošanos. …