Pie kaislībām pieminama arī cilvēku neatlaidība, raksturs pēc kārotā. Stiprākajiem noteikt izdodas realizēt savu aizraušanos jeb kaislību kādā jomā, bet noteikti ir arī tādas personas, kuras paliek tikai ar nepiepildītu sapni, jo zināmu apsvērumu dēļ tos neizdodas realizēt: „Pāriet šī kaislība, piepildīta vai nepiepildīta, - un cilvēks brīnās par noslēpumaino spēku, kas viņu bija sagrābis.” Manuprāt, kaislības var rasties tik spēcīgas, ka reizēm aizejam par tālu. Tas ir, kā nonākt absurdā pasaulē, kas nemaz nav reāla, jo var gadīties, ka pienāk brīdis, kurā saprotam – tā bija tikai īslaicīga aizraušanās, kas nu ir beigusies. „Ir kaislības, kas iedegas lēnām, un ir tādas, kas dzimst pēkšņi un vareni; ir kaislības, kas ilgi un pat visu mūžu valda pār cilvēku, un ir tādas, kas ātri izdziest, dodot vietu citām.”
Es kaislībās nesaskatu tikai labo. Uzskatu, ka pārlieku liela aizraušanās var radīt cilvēkā noslēgtību no apkārtējās pasaules un svarīgāku lietu atlikšana malā. Tas var kļūt par slimīgu azartu. Kaislības pārņem domas un izjūtas, tāpēc piekrītu P. Dāles teiktajam: „Viņš nedomā par mēru un sekām, jo katrā kaislībā mīt tendence uz bezmērķību un bezgalību, uz despotisku vienvaldīšanu.” Ar laiku tas var pāraugt konfliktā starp ģimeni un draugiem, kuri apkārt esot to vairs nespēj pieņemt, līdz šīs personas pārmērīgās kaislības kļūst par traucēkli: „Ir kaislības, kas pilnīgi un akli valda pār cilvēki….”. Tāpēc ir svarīgi apzināties robežas savai domāšanai un darbībām. Ja kaislības nav pārmērīgas, tās veido izcilas personības: „Ir kaislības, kas ceļ cilvēku un dara viņu cildenu…”.
…