Katrs cilvēks kaut kādā dzīves brīdī domā par pašnāvību. Apgalvojums, ka tikai vājie cilvēki var domāt par pašnāvību, nav ne pareizs, ne aplams. Te jāņem vērā apstākļi, kuros persona ir bijusi tajā brīdī, kad tai prātā ienākusi doma par pašnāvību. Neviens no mums neuzskata, ka dzīvot ir viegli. Daži no mums meklē vienkāršāku izeju no situācijas – nāvi. Pašnāvība vienmēr bija aktuāla, tā ir aktuāla šodien, un tā būs aktuāla mūžīgajā nākotnē. Tāpēc es izvēlējos esejas rakstīšanai tematu „Pašnāvības tēma eksistenciālismā”.
Savā darbā ,,Eksistenciālisms ir humānisms.” Žans Pols Sartrs raksta: „Dievs rada cilvēku, ievērojot kādus zināmus paņēmienus un koncepcijas, tieši tāpat kā amatnieks, izgatavodams papīrnazi, ievēro kādu definīciju un tehniku. Tādējādi indivīds darbodamies īsteno kādu dievišķā saprāta dotu jēdzienu. 18. gs. ateistiskā filozofija izslēdz Dieva jēdzienu, nevis ideju, ka būtība pastāv pirms esības. Šis uzskats sastopams Didro, Voltēra un pat Kanta darbos. Cilvēkam piemīt cilvēciska daba, kas, veidodama cilvēka jēdzienu, izpaužas visos indivīdos. Tas nozīmē, ka jebkurš indivīds ir universālā jēdziena ,,cilvēks” atsevišķs piemērs. Kants no šiem vispārinājumiem secina, ka gan mežonis, gan buržuāzijas pārstāvis ir pakļauts vienai un tai pašai definīcijai un tiem ir vienādas pamatīpašības. Tātad cilvēka būtība pastāv pirms vēsturiskās esamības.” Ideja par to, ka cilvēka būtība eksistē vēl pirms paša cilvēka, ir iespējami pareiza. Es uzskatu, ka katram cilvēkam vēl pirms viņa piedzimšanas ir noteikts savs uzdevums vai vairāki uzdevumi. …