Apskatot vairāku domātāju un pētnieku skatījumus par pasaules gala tēmu, ir jāizdara sekojošie secinājumi: lai gan pasaules gala ideja ir tikpat veca, cik cilvēka pirmie mīti, sākoties postmodernisma laikmetam, tā ir ieguvusi jaunas nokrāsas. Pasaules gals vairs nav tikai pretederminēta ļaunuma iznīcināšana un reliģiski eshatoloģisks akts, kurā Dievs pēc pastarās dienas rada jaunu, labāku pasauli. Pēc Otrā pasaules kara sabiedrības domā un kultūrā iezīmējas pasaules gala gaidu bezpalīdzība un nenovēršamība. Pasaules gals vairs netiek uztverts kā atbrīvojoša atdzimšana vai turpinājums, cilvēka izpratne par notiekošo neparedz turpinājumu un izveidojas jauna izpratne par laiku, pagātni, tagadni un nākotni.
Kā šīs nobīdes iemesli jāmin ieilguša gatavošanās atomkaram, atombumba, kas vienmēr „meta ēnu” cilvēku dzīvēs un nepārtraukti atgādināja par iespējamu katastrofu, turklāt tā kā kultūru ietekmējošs fenomens, atšķirībā no citādi lēni plūstošās vēstures, parādījās tik strauji un negaidīti, ka tūlīt tika atpazīta kā drauds – drauds cilvēka simboliskajai nemirstībai un kontinuitātei. Atombumba atstāja iespaidu par nekontrolējamību un nespēju izglābties, ja tā tiktu nomesta, kas atspoguļojās cilvēku bezcerīgumā. Taču, pārejot pie vairāk filosofiskiem apsvērumiem, cilvēka esamība nav viennozīmīga, - valdot globālismam, nav nekā konkrēta, „centralizēta”, nemainīga, mūžīga, viss ir relatīvs, plūštošs, apšaubāms, vienlaikus var pastāvēt vairāki viedokļi un patiesības. Cilvēks šajā gadījumā vairs netic cilvēku spējai mainīties, jo no cilvēces ir atsvešinājies, turklāt svešajā tiek saskatītas „vērtības”, kuras ir pelnījušas galu. Rodas dualitāte „mēs – labie, un viņi – svešie, sliktie”, kas izsauc agresiju. Visbeidzot, tiek argumentēts, ka laiks, zaudējis savu linearitāti postmoderna straujās informācijas apmaiņas un komunikācijas dēļ, padarījis tukšus notikumus. Un jēgas zuduma dēļ, laika zuduma dēļ, skatam uz nākotni postmodernā cilvēka uztverē vienkārši nav iederīgas vietas.
…
