Pasaules ekonomiskā krīze (Lielā depresija) 1929.g.-30.gadu vidū

Starpkaru periodā valstis pamazām pārvarēja I pasaules kara sekas un sākās ekonomiskā attīstība, citviet straujāk, citviet lēnāk. Uzņemto attīstības kursu pārtrauca pasaules ekonomiskā krīze, jeb „Lielā Depresija”. Nevarētu teikt, ka šī krīze nebūtu bijusi iepriekš paredzama, taču novērsta tā netika. Krīze nozīmīgi ietekmēja rūpnieciskos, sociālos, politiskos un starpvalstu procesus visā pasaulē. Izeju no tās katra valsts meklēja savā veidā, un sekas bija tik pat radikālas kā līdzekļi.
Ekonomiskā krīze aizsākās ASV kā Ņujorkas fondu biržas sabrukums, kad akciju kursa straujās lejupslīdes dēļ daudzi amerikāņi, kas spekulēja ar akcijām biržā, savas akcijas steidzās pārdot. Tādēļ 1929. gada 24. oktobri sauc par „melno ceturtdienu”. Izraisoties ķēdes reakcijai, krīze skāra rūpniecību, tirdzniecību, lauksaimniecību un finansu sfēru. Pieauga bezdarbs un pārprodukcija. Bija liela nesakritība starp saražoto preču apjomu un cilvēku pirktspēju. Cēlonis tam visam bija ekonomikas pašplūsma – valsts nekontrolēja ekonomiskos procesus valstī. Arī visā pasaulē kopumā ekonomika bija nesabalansēta. Lielās reparācijas Vācijai nesniedza gaidīto rezultātu. Lielā Eiropas valstu atkarība no ASV finansiālās palīdzības automātiski ierāva krīzes virpulī arī Eiropu. Faktiski vienīgā, kas necieta no „Lielās Depresijas” bija Padomju Savienība, jo tā bija norobežojusies no globālās sadarbības.
Savstarpējā atkarība un iekšējā tirgus aizsargāšanas mehānismi vēl vairāk padziļināja krīzi. Cerības uz tirgus pašregulāciju neattaisnojās, un valsts ņēma pārvaldi savās rokās.
…