Pasaka par zelta ābeli

Ārā ir ziemas nakts, un mans nams ar visu jumtu ir nogrimis tumsā kā jūras dibenā. Uz galda deg lampa, viņas rāmā gaisma krīt uz grāmatām. Ir pusnakts stunda, kad brīnumi notiek. Šai stundā es mīlu lasīt vecā grāmatā. Daudz simtu gadu viņa ir gulējusi zemnieku istabā aiz sijas un nokvēpusi dūmos. Un bēdas, kuras nakti paceļas no istabas kaktiem un stiepjas gar zemiem griestiem un sijām, kā debesu meklēdamas, ir padarījušas viņas lapas pelēkas. Viņā ir vārdi kā melns mežs, tur ir ko maldīties un domāt, un sapņot. Viņā ir daudz stāstu, bet beigas visiem ir bēdīgas, un laikam tādēļ uz nodzeltējušām lapām ir tik daudz asaru. Es pazīstu šīs pelēkas zīmes, es pazīstu asaras. ” Ar gaišiem lielceļiem pasaule
Tur izplešas plaša un skaista.
No debesīm maiga rasa krīt
Un tvīkstošas dvēseles laista.”
Es šķiru lapu pēc lapas, man negribas radāt, un arī vējš aiz mana loga neraud, bet es neatrodu neviena stāsta, kam nebūtu bēdīgas beigas. Kā stāsts nak uz galu, tā pa lapaspusēm izaug divas ēnas. Viņas šūpojas uz sienām un piepilda manu istabu līdz griestiem. Es pazīstu šis ēnas – tā viena ir vientulība, un tā otra – nāve. Ko nāve grib nomaitāt, to vientulība aizviļ savā tumšā mežā, kur visapkārt stāv bailēs sastinguši koki. Koki, kuri nevar ne runāt, ne kliegt, ne palīdzēt, ne arī aizbēgt, jo viņu saknes kā murgos tur tumšā zeme. Un tā gaida kritušu lapu, gaida salauztu likteņu. …