Patiesi, princese Via Algolam bija taisni kā dadzis acī. Princese neņēma vērā nekādas Algola izdotās pavēles - viņa, kopš sākta gala, ciemojās pie pavalstniekiem, kuri bija ieslodzīti drēgnajos pazemes kambaros, un, nepagurdama, dāvāja tiem tik daudz dienas gaišuma un saules siltuma, cik pati vienā reizē jaudāja panest. Un tā, nu jau labu laiku princeses slava bija krietni tālu aizsniegusies pāri karalistes robežām.
Tā nu Algolam nekas cits neatlika, kā vien rādīt sāju smaidu, un gariem zobiem apsveicināties ar balles viesiem.
Bet ar to Algola nepatikšanas šajā vakarā vēl nebija galā. Princese Via atklāja balles viesiem Algola rūpīgi glabāto noslēpumu. Visiem tāpat jau bija zināms, ka ar Algolu neviens īpaši brāļoties negribēja. Bet lieta tāda, ka Algols te bija izdomājis kādu viltību – maija mēnesī viņš pārtapa par dzeguzi un iedēja olas svešās putnu ligzdās. Kad pagāja noteiktais laiks, tad no olām izšķīlās Algola dvīņi, un piebiedrojās Algolam. Tā nu Algola atbalstītāju pulks auga dienu no dienas jo kuplāks.
Pēc princeses vēstījuma visa zāle sāka dūkt un zumēt kā satrakojies bišu spiets. Tas nu bija pēdējais piliens Algola pacietības kausā. Tūlīt, uz karstām pēdām, Algols lika princesi aizvest no balles un ieslodzīt Kristāla pilī. Tur princesi Viu apsargāja divgalvains pūķis – Siāms. Vai tas bija vakars vai rīts - pūķis neaizvēra ne acu. Viena tā galva visu laiku atradās pilī, bet otra - bez mitas, uzraudzīja princesi, kad tā pastaigājās pils dārzā. Gāja laiks, bet Siāms tā arī nelikās mierā ne dienu, ne nakti. Un sazin, cik ilgi tas vēl būtu tā turpinājies, ja palīgā nenāktu karaliene Lutēcija. Kā īsti karalienei izdevās, izpestīt princesi no gūsta – tas nu paliek pašas karalienes ziņā. Bet viens nu ir pilnīgi droši – karaliene Lutēcija prot glabāt noslēpumus.
…
