Jebkura veida autordarbs ir pārveidojams visdažādākajos veidos, ja tā ir mūzika, tad dziesmu ir iespējams aranžēt vairākās versijās, ja tas ir tēlotājas mākslas darbs, tad to ir iespējams reproducēt un katrai nākamajai kopijai piešķirt savas, unikālas īpašības, toties audiovizuālu darbu pārveidošanai robežu tikpat kā nav vispār. Šajā darbā lietotais parveidošanas jēdziens sevī ietver divus, relatīvi dažādus autordarbu pārstrādāšanas veidus: viens no tiem ir jau tikko pieminētā aranžēšana, savukārt otrs ir parodēšana vai kariķēšana. No teorijas viedokļa „Parodijas (arī karikatūras) mērķis ir likt cilvēkam smieties. Šī mērķa sasniegšanai darbs tiek pārveidots tā, lai, uzlūkojot vai dzirdot pārveidoto versiju, neapšaubāmi būtu atpazīstams sākotnējais darbs.” (Grudulis 170:2006) Lielākajā daļā autordarbu pārveidošanas gadījumu oriģināldarbs tik tiešām ir atpazīstams, neskatoties uz to, vai tas ir aranžēts, lai sasniegtu mākslinieciskus mērķus vai arī parodēts viedokļa izteikšanas vārdā. Galvenā problēma parādās tajā brīdī, kad aranžētās darba versijas autors vēlas gūt peļņu no sevis radītā produkta un lai to darītu viņam ir nepieciešama licence vai rakstiska autora atļauja, ja autors, protams, ir dzīvs. Toties parodēšanas gadījumā licence visbiežāk nebūs vajadzīga, tāpēc šobrīd skaidrs nav viens: kāpēc atvasināto darbu autori (kas autordarbam ir radījuši atzīstamu pievienoto vērtību un tajā ir ieguldīta intelektuālā darbība, novitāte, tam piemīt izteikts vienreizīgums un darbs atbilst visiem estētiskajiem kritērijiem) ir spiesti pirkt licenci un/vai prasīt oriģināldarba autora atļauju, toties tie cilvēki, kas sevis radītajā parodijā ir ielikuši nesalīdzināmi mazāk darba un kreativitātes var tā vienkārši un droši savu produktu izrādīt plašākā auditorijā?
…
