Pārdomas pēc Saadī Šīrāzī darba "Rožudārzs" izlasīšanas

Par dzejnieka uzdevumu, par savas grāmatas uzrakstīšanas mērķi Šīrāzī pasaka jau darba iesākumā. “Rožudārzs” ir dzejnieka vēlēšanās ierakstīt savu vārdu mūžībā, atstāt savas domas, savu gudrību. Viņš uzskata, ka dzīve pirms grāmatas sarakstīšanas bijusi veltīga, tajā viņš neko nav paveicis, jo tiecies pēc laicīgām lietām, nevis garīguma un mūžīgās dzīves:
“Sērodams par veltīgi nodzīvoto mūžu un urbdams sirdsnama sienas asaru dimantiem, es sacīju:
“Cilvēks cer un būvē tukšā vietā
Kā tu prom tā cits jau tavā vietā
Nāks un cels un visu mūžu cerēs
Tak tas nams nevienam nepiederēs.””
Savu darbu dzejnieks uzskata par mūžīgu, paredz ka ar to ir ierakstījis savu vārdu vēsturē: “Par patiku lasītājiem un atbildi ziņkārajiem prasītājiem es varu sacerēt grāmatu Rožudārzs – tās lapas nenoplūks vēji, un laika tecējums nevērtīs tad ziedoņa skurbumu par rudeņa gurdumu.”
Tātad Šīrāzī uzskata, ka jebkurš darbs, kas saistīts ar mantu, tās vairošanu, krāšanu ir veltīgs, īslaicīgs, ar zūdošu vērtību, taču vārdi, gudri vārdi, kas dzīvo tautā, pastāv mūžīgi:
“Mēs kā pīšļu sauja zemē izbirsim šai drīz
Mūsu vārdi mūsu vārsmas paliks
Gribam lai par mums daudz gadus pasaulē šai
Dzīvo atmiņa cits viss ir galīgs.”
Par dzīves pamatvērtību Šīrāzī uzskata garīgās lietas, mīlestību, uzticību Dievam. Mantas krāšanu un pielūgsmi uzskata par veltīgām, jo cilvēkam tā kā tā ir jāmirst un jāzaudē manta, taču garīgās vērtības savu nozīmi nezaudē nekad: “kas atdod garu pret miesu, tie ir ēzeļi.” Šīrāzī aicina dalīties ar citiem visā, kas cilvēkam ir.
…