Izlasot Mararetas Ogordes grāmatu pārņēma lielas skumjas par to, cik, iespējams, joprojām mūsdienās ir daudz cilvēku, kas neatzīst psiholoģisku saslimšanu esamību ģimenē, to mēģina noliegt, paslēpt, nedarīt zināmu nevienam un neārstēt, visdažādāko iemeslu dēļ. Šāda rīcība spēj ļoti daudz ietekmēt mājinieku izpratni par veselību, kā arī atsevišķos gadījumos to būtiski ietekmēt, piemēram, bērna vecumā. Kādā augstskolas lekcijā pasniedzējs reiz minēja, ka mēs katrs piedzīvojam vienu vai vairākas, lielākas vai mazākas traumas savā mūžā un tās veido to, kādi mēs esam un kas mēs esam. Katram dzīve izvēršas citādi atkarībā no tā, ko līdz kādam noteiktam vecumam esam piedzīvojuši, ko redzējuši, kā likts justies. Bez kādas negatīvākas pieredzes līdzšinējā dzīvē, cilvēks nespēj apzināties, ka visam, ko darām, ko redzam vai kā jūtamies, piemīt divas puses – pozitīvā un negatīvā un ka katrai rīcībai ir sekas. Liela daļa psiholoģijas zinātnes pievēršas bērnībai un notikumiem tajā, jo tā, kā pierādīts, atstāj “nospiedumus” arī turpmākajā dzīvē arī pieaugušā vecumā. …